otrdiena, 2011. gada 29. novembris

2011 gada izskaņa, Zviedrija, pēdējais Ziemassvētku modes kliedziens

Lai kur es eju, lai kādu Ziemassvētku reklāmu es nelasu, visur šogad rēgojas grāmatas *Adīti Ziemassvētku eglītes rotājumi* (brīvs tulkojums ;)) reklāma. Grāmatu var nopirkt zviedru, norvēģu un angļu valodā.


Ideja man šķiet super jauka un izpildījums ar. Būs man jālūdz vecītim lai noliek zem eglītes. (Hmm, nez vai būšu pelnījusi ;))

trešdiena, 2011. gada 23. novembris

Grāmatu nekad nevar būt par daudz...

...nodomāja Dace iznākot no Second Hand veikala ar 6 jaunām jauniegūtām grāmatām rokās. Katra maksāja 5 kronas (~ 38 santīmi). 

Sēņu grāmatas tāpat kā rokdarbu grāmatas nevar būt par daudz. Sevišķi jau ja ir ambīcijas lasīt ne tikai gailenes un bekas (kā to vairums zviedru dara). Un šī grāmata sevišķi laba!
var samācīties atšķirt piepi no piepes
dažādas bērzlapītes, patīk ka foto tieši ka no meža: gliemežu apgrauztas un tārpainas!
visādas mazas suņusēnes
ejam bekās!

Pavārgrāmata! Veģetāra. Kur nu bez tām?! Lai gan... hmm... kad bija pēdējā reize kad izmantoju tās?... 4 vai 5 gadus atpakaļ?! :D

 

 Dīvains salikums: Batika un sveču liešana. Nekad neiedomātos veidot vienu grāmatu par šīm abām lietām, bet re kā citi iedomājas!

Cik saskaņots pāris!

tauriņu tunika

samikserētas sveces

gabaliņos grieztas sveces
 Izšūšanas, griešanas un šūšanas grāmata:

ja es ņemtu vērā šīs labās pamācības varbūt man galu galā izdotos izšūt smuki rotaļlietu sejiņas


filca gabaliņu māksla

filca gabaliņu glezniņas, bērniem pa spēkam!
 Jaunas lietas mājās ar krāsām, audumiem un fantāziju:
tā īsti nesaprotu kāpēc vismaz mums mājās, padomju laikos pastāvēja tikai divu veidu aizkaru pielikšana: ar knopkām un ar piespraušanu?

man diezgan aktuāli, kā lai pārvērš dīvānu?

ko darīt ar auduma atlikumiem?

krāsošana ar šabloniem
 Kādreiz es niekojos ar mezglošanu, uztaisīju vairākas kaklarotas. Varbūt kādreiz atkal saņemšos. Patīk ka šajā grāmatā praktiskas lietas mijas ar mākslinieciskām izpausmēm.

Vīrietītis un sievietīte

mezglota māksla, pa labi cepure un torss

mezglotas somiņas
mezglota seja

no vilnas mezglots mētelis. Nez cik viņš sver?
 Tādi mani ieguvumi. Būs biežāk jāpiestaigā uz to veikalu.


ceturtdiena, 2011. gada 17. novembris

Visiem kuri interesējas kā mums iet pa adīšanas kafejnīcu bibliotēkā

Pirmo reizi jau aprakstīju, kad bijām mēs paši vien. Otro reizi, kura notika sestdienā, bijām divi vien (es un Joakim) un par to es rakstu zviedriski adīšanas kafejnīcas blogā šeit. Savukārt trešo reizi, 19 oktobrī, kad es pati biju slima un nevarēju aiziet, bez Joakim un Ivanas bija atnākuši vēl 3 cilvēki un tas jau ļoti priecē!
Vakar, 16.novembrī bijām veseli 3 rokdarbnieki: Es, Ivana un Mutti (Joakim ar Tūrun mājās gulēja un nepaspēja pamosties lai piedalītos ;)).
Es esmu priecīga par katru kurš atnāk un lai vai cik mēs nebūtu, zinu ka laiks vienmēr būs jauki pavadīts! Šogad mums ir atlikušas vēl 2 reizes lai satiktos: šosestdien 19. novembrī un 14. decembrī.

pirmdiena, 2011. gada 14. novembris

Barbapapa

Oj, cik lepna esmu par šito papucīti! Nu perfekts taču, atzīstiet! Pat sejiņu izdevās uzšūt tuvu *orģinālam*. Atlika vien paņemt smalkākus, mulinē diegus un papūlēties. 
Nu re un Barbabeau vairs nav bārenītis!

svētdiena, 2011. gada 13. novembris

Mārtiņdiena


 Stokholmā ir Latviešu skoliņa, kura pastāv jau no pēckara laikiem, kad latviešu bēgļi saviem bērniem radīja iespēju reizi nedēļā sanākt kopā, satikties, mācīties latviešu valodu, ģeogrāfiju, vēsturi un folkloru. Skola balstās uz vecāku pašu entuziasmu un darboties gribu. Skola protams atzīmē vairākas gadskārtu tradīcijas: Ziemassvētkus, Lieldienas u.c., kā arī Mārtiņdienu par kuru es šeit mazliet parunāšu. Mārtiņdienas pasākumi tiek parasti ļoti labi apmeklēti un laikam jau tik tāpēc, ka vienmēr tie ir ļoti labi noorganizēti un izdevušies. Tā arī šogad tie skolas valdes pārstāvji un vecāki (čau Aira, Ieva un Ginta), kuri bija atbildīgi par svētkiem un pārējie iesaistītie ļoti parūpējās par to lai būtu interesanta un radoša diena, gan skolas bērniem, gan viņu vecākiem.

Es jau trešo gadu esmu nozīmēta pie puzuru veidošanas darbnīcas veidošanas. Jāatzīst, ka pirmo gadu man nebija nekāda pieredze, un nekāda sagatavotība. Toreiz cita mamma, kurai ir mašīna un kura bija iepriekšējos gadus vadījusi to darbnīcu, atveda niedres tieši no lauka un mēs viņas turpat mizojām, griezām un kaut ko mēģinājām pasākt. Pagājušo gad gāja maķenīt labāk, toties vienalga biju slikta plānotāja. Gāju pēc niedrēm iepriekšējā dienā, nezinot nemaz kur tās atrast. Laiks bija vienkārši sūdīgs, jo pa meža celiņiem uz ledus kārtas bija ūdens, es biju stāvoklī, no debesīm nāca tāda kā slapja migla un es gliemeža gaitā klumburēju uz tuvāko ezeru ar cerību atrast niedres tur. Bet... nekā, nebija tur nevienas, vilkvāles vien. Beigās atgriežoties, jau tuvāk pie mājām atradu tādu pudurīti 2x1 metrs kur bija niedres!!! Saplūcu, mājās nomizoju un sagriezu jau pa posmiem (jo tur kur posmi satiekas ir aizaudzis un tāpat nevar izdurt cauri. Toreiz arī atklāju, ka niedres ir trauslas un viņām ir tendence sadalīties. Prasīju draugos rokdarbu grupā, kad labāk ievākt, izrādās, tas jādara jau vasarā nevis novembra sākumā :D Bet vasarā ejot garām viņas visu laiku tādas zaļas un neizaugušas izskatījās ;)

Šogad tad nu pēc niedrēm devos jau kādas divas nedēļas iepriekš, arī samizoju un sagriezu vairākas dienas iepriekš. Vien dziju meklēju pēdējā dienā :D Saliku arī niedres posmus trauciņos, lai cilvēki var saprast cik gari apmēram ir posmiņi un vieglāk atrastu vienādi garos.
Jāsaka gan godīgi vispār jau puzuru darbnīcu vajag pārdēvēt par saulīšu veidošanas darbnīcu, jo reti kurš uzņemas taisīt tiešām puzuri. Toties saulītes ir katram, lielam un mazam pa spēkam! No sākuma ierādīju pirmajiem darbiniekiem kas un kā, 
Puzuru gatavošanas darbnīca
bet pēc tam, mazā bērna atrauta 
(jo jāiet staigāt, nav nekāda te sēdēšana) atstāju darbnīcu pašplūsmā. 
Tūrun grib vien staigāt

Oj, bet kāds man neviltots prieks par tiem dažiem ambiciozajiem, kuri tiešām taisīja puzurus! 
Čaklie puzuru gatavotāji

Kā špikeri izmantoju Padomju Latvijas Sievietes 1982. gada Nr.7 pielikumu, kur ilustrēta gan puzuru, gan saulīšu veidošana.

Bez puzuru darbnīcas parasti ir arī citas darbnīcas, kur bērni un vecāki var izmēģināt roku. Šoreiz varēja darboties ar dziju lellītēm un puķītēm pie manas vārda māsas un arī rokdarbnieces Daces! 
Daces galds ar dziju un pērlītēm!

Jau trešo gadu arī varēja zāģēt koka gabaliņus un iededzināt tur savas zīmes veidojot vai nu kaklarotas vai ko sirds vēlas Valda un Kristīnes vadībā. 

Valdis palīdz veidot koka dekoriņu.
Bija arī darbnīca ar masku veidošanu, kur maskas uz papīra var izkrāsot un pēc tam lietot masku lāpu gājienā. Un kā jau tas mūsdienās pieņemts maskas var zīmēt ne tikai uz papīra bet arī pa tiešo uz sejas, Maijas un Elzas darbs.
Maija zīmē Zanei masku
Artígas *maska*, manis pašas zīmēta

Par jautrību arī parūpējās muzikanti Tallu ģimene no Latvijas, kuri nepaguruši spēlēja dziesmas, dančus un rotaļas. 
Muzikanti

Šoreiz Stokholmā arī ciemojās Mazirbes speciālās internātskolas bērni kuriem pirms tam bija pašiem savas izstādes atklāšana Starptautiskajā bērnu mākslas muzejā. Bērni arī parādīja mūsu bērniem leļļu teātri *Zvēri un abru taisītājs*. 
Zvēri un abru taisītājs

Tālāk sekoja lāpu masku gājiens ar dziesmām un dejām.

Nu un protams protams varen garšīgas un sātīgas vakariņas, kuras šogad gatavoja saimniece un arī skolas skolotāja Inta. Īpašs prieks, ka arī par mums, veģetāriešiem tika sevišķi padomāts un arī mums tika izsmalcināta maltīte! (diemžēl nekas netika dokumentēts bildēs). 

Danči turpinājās līdz vēlam vakaram un vienvārdsakot Mārtiņdiena Stokholmas latviešu skoliņas režijā ir viena varen lustīga pēcpusdiena!

trešdiena, 2011. gada 9. novembris

Par skolotājiem...

Adu volānšalli no šūšanas festivālā iepirktās dzijas. Šajās krāsās raugoties nu nekādi neiziet no prāta mana mājturības skolotāja mazajās klasēs. Kura tad, kad biju skaisti (pēc manām domām) krustdūrienā izšuvusi galda sedziņu, man un visai klasei apgalvoja ka zaļais un zilais gan nu nekādi neejot kopā un neesot gaumīgi. 

Ne toreiz ne tagad nesaprotu par ko viņa runā. Un domāju, cik daudz tagad ir zaudētu rokdarbnieču sliktu skolotāju dēļ?...

piektdiena, 2011. gada 4. novembris

Šūšanas festivāls, 2011 gada rudens


 Šodien sākās kārtējais šūšanas festivāls (Syfestivalen), jeb daudz pareizāk būtu to saukt par hobiju mesu, un šodien uz turieni arī devos kopā ar draudzeni Ivanu. Kaut kur bija doma, ka piektdienā būs mazāk ļaudis, kas gan ņemot vērā milzīgās rindas jau dažas minūtes pēc atvēršanas neattaisnojās. Tad nu šoreiz mazliet vairāk pastāstīšu par to ko tur var redzēt un iegādāties. Dzijas, pēc kurām parasti eju es:
 


Opal dzijas faniem.
Daudz kas grāmatu skrāpēšanai (Skrapbookning) un dekupāžai:

Visvisādi audumi:
 Pērlīšu paradīze:

 
Šujmašīnu pārdevēji:

Adatas, grāmatas, kožu atbaidītāji un citi piederumi:
.
 Ivana nevar vien izvēlēties kādu dziju pirkt:

 Quilting piederumi:
 


 Un tad nu galu galā manis pašas iepirktās dzijas bilance, kopā 4050 grami, kāds skaistums, pašai prieks!:
 Un manis iepirkto nedzijas lietu bilance. Cita starpā Noro žurnāliņi (lai ari man nav neviena Noro dzijas fice nekad nopirkta). Krēslu porolons, zīmodziņi un zīmogu lakas dažādās krāsās, bērnam atlecošo bumbiņu kits (kurš jau šovakar tika izmēģināts), vaskots audums (kurš tika atrasts atgriezumu groziņā). Ievērojat to bižutērijas maisiņu?
To interesantā kārtā izpārdeva par 100 SEK (te nu man vienkārši ir jāatļaujas cena uzrakstīt). Lai arī bildēts jau vakarā kad kvalitāte bildei nav nekāda labā, tomēr variet redzēt ka visā maisā ir pa šādai tādai *pērlei*.