trešdiena, 2011. gada 27. jūlijs

Nu tad par to saldējumu

Tad kad cilvēks maina dzīvesvietu vai nu tas būtu uz citu ģimeni, ciemu, valsti vai kontinentu tad saprotams, mainās ne tikai adrese. Ir tik daudz un dažādas lietas pie kuram jāpierod un ar ko jātiek galā. Ne mazsvarīgs ir ēdiens. Otro reizi, kad biju Zviedrijā ne kā tūrists, bet kā vieszinātnieks uz veseliem 3 mēnešiem sāku iepazīt zviedru ēšanas paradumus. No sākuma ļoti šķendējos un pārdzīvoju par maizi- lai arī veikalā izskatījās garda, pārnesot mājās atklājās, ka nu nekāda garšīgā nav. Ļoti pietrūka rupjmaize un atzīšos vēl tagad ļoti pietrūkst. Pietrūkst arī biezpiena sieriņš Kārums, kvass un Laimas konfektes. Un latviešu saldējums protams.
Bet neko darīt, mani bērni patreiz aug Zviedrijā un ar garšīgo Latvijas saldējumu var panašķēties tikai pa retam (lai cik skumji nebūtu to nu nekādi ne ar lidmašīnu ne prāmi neatvest).
Tāpēc viņiem jāizlīdzas ar vietējo. Šajā mājas lapā noskatījos ideju un uztamborēju arī saviem bērniem dažus saldējumus kā arī mīļi saukto putekļusūcēju (sava veida marcipāna saldums).
Šeit ir sandwich jeb sviestmaize :D Tas brūnais ļoti atgādina manas bērnības piparkūku cepumus. Draugs gan man pārmeta ka proporcijas sandvičam nav īstās, bet es mēģināju izvairīties ka tā tak bērnu rotaļlieta!
Šeit savukārt ir piggelin. Zaļa sasaldēta sula. Atkal jau var piekasīties pie kociņa izmēriem. Bet tavu laimi, bērni ir ļoti elastīgi domāšanā un tēlu uztveršanā un vismaz mans vecākais bērns nekļūdīgi atpazina kas ir kas un pagaršoja vienu,
pagaršoja otru,
abi labi!!
Kuri ir mani Latvijas saldējuma favorīti? Pols un Gaiziņš (ja tādu vēl ražo). Toties ir daži tādi šeit, kuri man pietrūktu citur- tie ar lakricu (lakritspuck un tyrkisk peber).

pirmdiena, 2011. gada 25. jūlijs

Varavīksnes krāsu lacīte bebim

Šeit aprakstītajā grāmatā skatījos, skatījos uz feinajām lacītēm un atskārtu ka mums taču vajag! Proti lacītes laikam ir tādas lietas, kuras nonēsājas. Un vienīgās lietas principā (bez ēdiena) ko pērku kā jaunas ir hobiju materiāli un dzijas (ok, ar dažiem ļoti retiem izņēmumiem). Pārējo mēģinu iegādāt vai nu second hand, vai atrast vai saņemt/aizņemties no draugiem un paziņām.

Tā, dažos brīvos brīžos tapa super smuko krāsu lacīte bebim. Bieza kokvilnas dzija, kas nozīmē ka lacīte izmazgāta ilgi žūst, kas savukārt nozīmē ka vajag daudzas tādas!

svētdiena, 2011. gada 24. jūlijs

Iepirkšanās trakums

Atzīšos, pēdējā mēneša laikā esmu ļoti norāvusies no ķēdes un gāju iepirkties uz dziju veikaliem 4 reizes. Pirmo reizi nopirku Drops Muskat sirsniņkaķīšiem. Tad atradu mājas lapu ar tamborētiem saldumiem. Gāju pirkt vēl izvēloties piemērotas krāsas. Tad kā sniegs vasaras vidū DROPS izdomāja dzijai uzlikt atlaidi 30% apmērā, sēdēju, čekoju, rēķināju un gāju pirkt vēl. Šoreiz uz savu favorīt veikalu Stickbutiken.

Nopirku ne tikai Muskat bet vēl dažas dzijas un arī katalogus.

Kā bonusu no jaukās pārdevējas mans lielais bērns (pēc tam kad bija izrevidējis visas pogas apskatei) saņēma podziņas, kuras palikušas pa vienai, divām.

Pēc tam uztamborēju mazajam vienu lietu (pagaidām noslēpums, atklāšu nākamajā ierakstā) varavīkšņu krāsās un gāju pirkt vēl...gribu kādu varavīkšņu krāsas pončo vai kaut ko citu tādu skaistu. Bērniem arī mēģināšu šo to pagatavot, lai ir ar ko spēlēties.


Kas attiecas uz amigurumi, atzīšos: ciest nevaru to nodarbi! Jocīgi gan, jo tad kad tamborēju tad sodos, ka kokvilnas dzija ir no tik daudz pavedieniem, ka citreiz daži no viņiem aizķeras un izraustās, ka varbūt vajag lielāku tamboradatu, bet no otras puses rotaļlietām vajag būt gana stingrām lai pildījums nenāktu laukā. Nu bet tad kad uztamborēts, tad liekas: re cik smuki, ko vēl lai tādu uztaisa? Tas apmēram kā domāt ka dzīve laukos ir skaista un ka gulēt pļavā ir romantiski, līdz brīdim kad tu guli, virsū lido mušas, dibenā lien skudras un zāle nejauki kož. Jeb ka jauki ir iet mežā un lasīt sēnes. Līdz brīdim kad mežā uzbrūk vesels mākonis odu, līdzi nav paņēmusies ūdens pudele slāpju veldzēšanai un vēl 4.00 no rīta ir jāsēž un jātīra tās sasodītās tārpainās sēnes.

Zviedru salčuks


Citu dienu, kad būs vairāk iedvesma, uzrakstīšu tā kārtīgi savas pārdomas par saldējumu kultūratšķirībām. Tagad vien parādīšu bildīti ar saldējumiem, kuri tika manu bērnu brālēnam.

piektdiena, 2011. gada 22. jūlijs

Jauna veca grāmata

Beidzot draugs ir atgriezies mājās no nedēļu ilgas prombūtnes šaha čempionātā. Beidzot es neaizmiegu vienlaicīgi ar bērniem ļoti nogurusi. Beidzot es pamazām atkal varu ierakstīt visu to jauno, kas man pa šo laiku hobiju frontē ir noticis. Un noticis ir šis tas.

Nopirku vēl vienu second hand grāmatu no 70-iem gadiem. Grāmata (sur
prise surprise) saucas apmēram tā kā visas citas to gadu grāmatas. (Stickat och virkat...) Protams grūti saprast kas būs iekšā tā pērkot caur internetu, un tāpēc ļoti svarīgs ir vāka noformējums. Tā vestīte kas meitenei mugurā paņēma manu uzmanību.

Nākamo bildi ielieku nevis tāpēc, ka es būtu kāda aizrautīga leļļu apģērbu darinātāja, bet gan tāpēc lai parādītu jums kādas lellītēm smieklīgas sejas izteiksmes. Gluži kā manam mazajam bērnam, kad velk uz raudāšanu.

Tamborēti vasaras aizkariņi!

Dakšiņtamborēts lampas abažūrs un īsi aizkari.

Un kas vismaz mums pašlaik ļoti aktuāli- lacītes, tamborētas.


P.S. Un jā, es ļoti ļoti apbrīnoju vientuļos vecākus ar vairākiem bērniem.

otrdiena, 2011. gada 12. jūlijs

Never give up


Lauvas sarkanā kapucīte/cepurīte nostāvēja savas 1,5 nedēļas. Bet tad tās kādu dienu tur vairs nebija :( Meitenes skulptūras kaklarota gan noturējās ilgāk, bet pagājušonedēļ arī tā bija pazudusi. Protams vairs tik apjomīgu darbu negribu vējā laist, bet atstāt lauvu likteņa varā arī vairs nevaru. ;) Uztamborēju viņai kaklarotu ar puķīti. Un tagad seko pats bēdīgākais: piektdien rotu uzinstalējām, bet jau vakar, pirmdien no rīta tās vairs tur nebija. Pēc kapuces pazušanas Artíga sāka teju vai raudāt, es viņu mierināju, teicu nekas, tā tas notiekas, uztaisīsim viņai ko citu. Vakar norīta es atkal mēģināju saņemties un teicu nekas, izdomāsim ko jaunu. Bērns teica, bet varbūt beigsim dzijas bombardēšanu? Es teicu nē, turpināsim labos darbus, lai arī citi tos izposta (paņem vai novāc).

Līdz ar to daudz dažādas filozofiskas domas man šodien pa galvu maisījās. Pirmkārt jau skaidrs ka dzijas grafiti, gluži tāpat kā īstais grafiti nav ielās uz palikšanu. Un tad domāju kā jūtās tie īstie grafiti mākslinieki (un šeit es nedomāju tos kas uzskricelē kaut ko Juris bija šeit stilā jeb Dace+Jānis=…) kuru izteiksmes veids tiek ignorēts un atzīts par kaitniecisku. Jeb kā jūtās tie cilvēki kuri nemitīgi dara ko labu un par to saņem pārmetumus, jeb kuru uzceltais jeb sarūpētais tiek sagrauts. Kur ir tas spēks turpināt darīt iecerēto un kad ir lūzuma punkts lai padotos? Protams katram tas ir savs.


Vēl viena doma par pilsētas kārtību vispār. Kur ir vieta mazajam cilvēkam mūsu sabiedrībā? Mūsu rietumu kultūrās izskatās ka tā ir būt skrūvītei lielajā naudas ražošanas mašinērijā. Tas arī ietver to, ka pilsētā drīkst izrādīties tikai tie, kuriem ir nauda reklāmu veidā uz milzīgiem plakātiem. Un ne jau tāpēc ka viņiem tiešām ir kāda kreatīva, radoša ideja, vai vēlme citus iepriecināt, bet gan tāpēc, lai mums iestāstītu ka bez viņu s..iem nu nekādi nevaram iztikt.

pirmdiena, 2011. gada 11. jūlijs

Jaunas grāmatas


Atrādu savas jaunās rokdarbu grāmatas. Zinu ka vismaz tā ar 100 puķītēm ir arī latviski.

Vasara prātā un sirdī pēc grāmatām tak var redzēt!

ceturtdiena, 2011. gada 7. jūlijs

Kur ir tur rodās, jeb trešais kaķēns – Amanda


Nu re, ar diviem nepietika, vajag vēl vienu draudziņu. Darināts no kokvilnas dzijas Garnstudio Drops Muskat. Kā jau rakstīju nopirku dziju lai darinātu sirsniņkaķēnus un pirmo tamborēju pašas bērnam iemēģināšanai, jo zinu, ka mans bērns vienalga būtu tieši tādu gribējis.
Sirsniņkaķi jeb projekts Hjärtekatten Zviedrijā sākās šopavasar, kad viena mamma, kurai ir bērns ar iedzimtu sirds slimību un viņas draudzene izdomāja ka varētu katram no apmēram 1000 bērniem, kuri Zviedrijā gadā piedzimst ar sirds slimību uzdāvināt no slimnīcas mājupejot kaķīti kuram piešūta sirsniņa ar rētu. Tādā veidā rotaļlieta arī būtu pedagoģiskas līdzeklis vecākiem lai runātu ar bērniem par viņu slimību. No sākuma projekta iesācēji uzstādīja mērķi: 100 kaķēni līdz gada beigām. Lieki piebilst, ka ziņas par to mūsdienu elektroniskajā laikmetā, blogiem, feisbukam un tviterim piepalīdzot izplatījās lavīnas ātrumā un jau pēc diviem mēnešiem viņiem bija aizsūtīti 630 kaķīši. Aizsūtīti, bet simtiem vēl top čaklo tamborētāju mājās. Arī es jau uzsāku savu prom dodamo!

Apraksts angļu valodā atrodams šeit

svētdiena, 2011. gada 3. jūlijs