HVskola 1. Nedēļa.

Solīju jums aprakstīt savas skolas gaitas.

Tātad 25. augustā mazliet nervoza un gaidu pilna devos uz tradīcijām bagāto skolu lai piedalītos "uzsaukšanā" - visi skolas audzēkņi tiek sapulcināti, nosaukti vārdā, tiek pastāstīts kas un kā. Manā, adīšanas grupā esam 8 audzēkņi. Iepazīstamies. Skolotāja izstāsta par praktiskām lietām, iedod stundu plānu tuvākajām 6 nedēļām. 

Nākamajai dienai bija uzdevums paņemt līdzi tādus materiālus, ar kādiem nekad vēl nebijām adījuši. Es paņēmu zobu diegu, avīzi, dāvanu iesaiņojamo lentu, papīra viesību lentu un plastmasas maisus. Citi bija paņēmuši arī garus saldumus, vati, zāli, elektrības vadu u.c. Visu dienu adot ar tik jocīgām lietām šķita, ka uzdevuma vienīgais mērķis ir būt priecīgiem un pateicīgiem nākamajā dienā adīt ar īstu dziju!

Trešdien savukārt bija īsts adīšanas uzdevums- ar trīs dažādām dzijām adīt četru adījumu veidu paraudziņus (pīņu raksti, mežģīņu raksti, labiski/kreiliskie raksti un nocelto valdziņu raksti) (uzdevumam 2 dienas laiks, šī diena un nākamā pirmdiena).

Dienas otrajā pusē devāmies uz Almgrens zīda austuvi, tekstīliju ieinteresētie lasītāji, jums noteikti ir jādodas uz to muzeju, kad esat Stokholmā! Acīmredzot mana skola un Zīda austuve sadarbojas un mēs devāmies turp galvenokārt lai skatītos skolas audzēkņu (to kuri tur mācījušies 3 gadus) eksāmena darbus (bildes gan man no tiem nav).

Zīda diegu spolītes

Tabaku smēķēt un lietot uguni stingri noliegts

Tam arī nepieciešami jūtīgi pirkstu gali, kurus nedrīkst bojāt rupjus mājas darbus darot.

Ceturtdien turpinājām staigāt pa izstādēm un muzejiem:

1) Sven-Harrys Mākslas muzejs un izstāde Mode (bildēju adīto modi)

2) Liljevalchs izstāžu zāle un toreiz tajā esošā izstāde Attention: Craft

Piektdien savukārt devāmies uz Ziemeļu muzeju (Nordiska museet)

Tur mūs  Anna-Karin izrādīja tekstīliju kambari. Ziniet, es esmu diezgan daudz reizes bijusi Ziemeļu muzejā, bet vienmēr atrodu pat kādu jaunu telpu, kur nekad neesmu zinājusi iepriekš.  

Nē, bet... vai tev nav fecebook?

Tamborēta `lacīte´ vīrietim

Otrajā dienas pusē mums bija iepazīšanās ar HV ateljē darbiniekiem, kuri ir augstākās raudzes tekstīliju meistari Zviedrijā un pieņem pasūtījumus gan no ANO gan no karaļnama. Diemžēl pati tur nevarēju piedalīties, bet kursabiedri bija sajūsmā par mākslinieku prasmēm. 

Turpinājums sekos...

Jautājums par Latvijas dziju

Mīļie bloga lasītāji!
Man ir jautājums, neliela aptauja par Latvijas dziju. Gribu pagādāt baltu vien- un divkārtīgu dziju krāsošanai, bet gribu zināt kuru jūs rekomendējat (gribu nekodīgu, labas kvalitātes)?!?!

7 gadu jubileja!

Ticiet vai neticiet, vakar manam blogam apritēja 7 gadi!  Svinu sēžot pie rūtiņu papīra, zīmējot dizainu cimdiem, kuriem dziju pati krāsoju skolas programmas ietvaros.

Sapņu skolas skolniece

Nu jau 7 nedēļu esmu studente savā sapņu programmā. Mācos adīšanu Stokholmas HV skolā (Handarbetets Vänners skola, latv. -Rokdarbu draugu skola ).

Skola ir ar senām tradīcijām tekstilmākslas skološanā un šogad svin 140 gadu jubileju. Dibinājušas skolu tā laika īstas feministes, kuras gribēja dot izglītību un līdzekļu iegūšanas iespējas darbīgām un talantīgām sievietēm, lai tās nebūtu atkarīgas no vīriešiem.

Skolā pašreiz ir 3 patievirzes - adīšana, aušana un izšūšana.

Manas studijas ir pilna laika studijas no 9.00- 16.00 un man ir iespēja saņemt studiju pabalstu un ņemt studiju aizņēmumu.

Un atzīšos godīgi - katru rītu pamostos ar  lielu prieku YES,  šodien uz skolu!!! Bērni un es pati nedrīkstu būt slima jo negribu nokavēt nevienu dienu!! :)

Pamazām arī plānoju aprakstīt lielos vilcienos ko mēs katru nedēļu esam darījuši.

Mūsu grupā esam 8 studenti un mums ir fantastiska skolotāja Karin Kahnlund , ļoti kompetenta un jauka.

Lai tiktu iekšā skolā vajadzēja iesniegt savu darbu skices vai foto un tad tiku aicināta uz interviju. 

Intervēja mani adīšanas pasniedzēja un skolas rektore.  Viņas ilgi stāstīja ko skolā mācīs, līdz neizturēju un jautāju ko viņas grib no manis. Atbilde mani pārsteidza, jo bija "motivācija ". Bet pēc tam domāju ka tieši motivācijas noskaidrošana būtu vislabākais atlases kritērijs visām izglītībām. Jo tad varbūt arī varētu atsijāt i ārstus i skolotājus u. c., kuri iet mācīties naudas vai statusa dēļ un nevis tāpēc lai palīdzētu cilvēkiem.

Piecu gadu cimdi un vairāk kā gadu pauze blogā

Kling, klang esmu atpakaļ.

Dzīvē kā dabā- kalni un lejas un daudz kas manā dzīvē pēdējā gada laikā mainījies, bet par to es apņemos šo to uzrakstīt nākamajos ierakstos.

Šoreiz atrādu savus piecgades cimdus, jeb ar tautasdziesmas vārdiem:

Lai bij čakla, kas bij čakla,
Mūsu Dace, tā bij čakla
Pa piecgadi cimdu pāri
Kā līgot nolīgoja

Jo redz, cimdus sāku 2009 gada oktobrī, bet pabeidzu vakar.

Dziesmu svētku labie gariņi

Tikko aizvadītie Dziesmu un Deju svētki man siltā atmiņā gan ar labi padarīta darba sajūtu gan ar *pasaule sadodas rokās* sajūtu. Jo bez palīdzības ko dāsni saņēmu no ļoti daudz un dažādiem cilvēkiem svētki nebūtu tik labi izdevušies! 

Pirmais lielais paldies Inesei, manai radiniecei, kura ļāva mums apmesties viņas istabiņā, pati emigrējot uz blakus istabu, arī sauktu par Dziesmu svētku dalībnieku štābu ;), tādējādi upurējot savas ērtības un miegu.

Uz šiem svētkiem gribēju beidzot pati savu tautastērpu! Tāpēc jau laicīgi sāku apjautāties riņķī par amatniekiem, kuri man to varētu uzdarināt. Mana bijusī skolotāja ieteica firmu Anviam, kurai rakstīju pagājušā gada oktobrī un lūdzu lai pagatavo man tautastērpu. Diemžēl jāatzīst ka sarakste un attieksme mani neapmierināja, jo katru reizi kad jautāju kā ir manu tautas tērpu un vai ir paraudziņi un kad būs gatavs saņēmu vien nekonkrētas atbildes ka viss būs, ka paspēsim, bet ne paraugus, ne jautājumus par mēriem. Un tad kad marta vidū pēc atgādinājuma atkal saņēmu kārtējo nekonkrēto atbildi man iestājās viegla panika. Un tad vienkārši meklējot meistardarbs.lv uzdūros Rasas Ozoliņas aušanas darbnīcai Rūja. Uz jautājumu par pilnu tautastērpa nokomplektēšanu Rasa godīgi atbildēja ka nepaspēs, bet brunčus un villaini apņēmās man uzaust. Atsūtīja man bildes ar dažādiem Jaunpiebalgas brunču rakstu paraudziņiem no kuriem vienu izvēlējos saviem brunčiem un otru savu bērnu bruncīšiem. Rasa prasīja man visus mērus un šī attieksme bija kā diena pret nakti ar iepriekšējo firmu! Kad brunči bija gatavi viņa tos ieveda pie mana drauga mammas!

Foto: Daina Sleiers

Un tad nu mans draugs Sandris, kurš dzīvo Mārupē, bet kura mamma dzīvo Naukšēnos braukdams uz to pusi paņēma brunčus man un atveda Rīgai tuvāk. Pirms lielajiem mēģinājumiem braucām ciemos pie Sandra ģimenes un dabūjām gan gardas vakariņas, gan jauku kompāniju, gan mājas vīnu gan vēl dāvanā pašgatavotu adžiku! 

Nellija ir mana draudzene multi-cilvēks! Kad draugos.lv meklēju gan tautu kreklu gan auklīti bērniem. Nellijai atlika tikai apdomāties, parunāties ar saviem draugiem un uz visu viņai jau bija gatavas atbildes! Viena draudzene, Ruta kura ir spečuks uz tautu krekliem bija piekritusi darināt man un bērniem tautu kreklus, kā arī man apakšbrunčus. Otra draudzene Elīna pēc Mākslas akadēmijas beigšanas brīvsolī, ar pieredzi bērnu auklēšanā bija piekritusi vaktēt mūsu bērnus, kamēr mēs paši dodamies un mēģinājumiem un koncertiem. Bērni pie viņas varēja attīstīt savus mākslinieciskos talantus un bija vienkārši sajūsmā! Maija, Nellijas mamma pat tika iesaistīta manās darīšanās un speciāli brauca un centru lai paņemtu naudu kreklu šuvējai, kā arī atdotu man tautu kreklus! 

Foto: Aira Miķelsone

Visi Kopkora Dziedātāji, jo šīs reizes mēģinājumi aizritēja tik ļoti pozitīvā gaisotnē, kad teju visi diriģenti bija ļoti priecīgi un dabūja no kora uzreiz visu ko gribēja, slavējot skanējumu un to kā koris atsaucas uz niansēm.

Visi Gājiena skatītāji gan Rīgas ielās gan mājās pie TV! Esmu piedalījusies divos Dziesmu un Deju svētkos iepriekš un neatceros, ka visa ceļa garumā posmā no Brīvas pieminekļa līdz Dailes teātrim būtu bijusi tik daudz skatītāju! Un priecīgi piedevām un gavilējoši!!

Mīļs paldies visām rokdarbniecēm kuras padarīja braucienu tramvajā neaizmirstamu pateicoties aptamborētajiem, apadītajiem krēsliem!

Atkal Rīgas Satiksmei ar iedziedātajām pieturvietām dažos 11. maršruta tramvajos!

Paldies tam 9. autobusa šoferītim, kurš jau bija sācis braukt prom no pieturvietas, kad mēs pieskrējām, bet apstājās un ielaida mūs iekšā aizvizinot līdz Mežaparkam.

Agnese no Prieka biksēm, paldies par man atliktajām prieka biksēm M50 veikaliņā!

Stokholmas Latviešu kora visiem dalībniekiem un sevišķi 1. altiem, jo kas gan cits vēl vairāk saliedē kolektīvu kā kopīgi izbraukumi un koncerti? Dainai paldies par bildēm!

:D :D

Entrelac plecu lakati

Pēc tā kā es blogoju, varētu padomāt ka cauri ir ar manu apņemšanos un es neko neradu. Bet tā nebūt nav!  Pēdējā šūšanas festivālā iepirktā dzija (Lang Yarn Jawoll Magic Dégradé) iet mazumā jo esmu nesen kā noadījusi divus entrelac plecu lakatus.

Vienu sev. 

 Otru Dainai, draudzenei no Stokholmas Latviešu kora apaļā jubilejā. 

Vienu nobloķēju (Dainas) otru ne (savu). 

Cimdu un zeķu grāmatas

Vai jūs zinājāt par šīm Jumavas grāmatām?

Pirmo norādi uz tām atradu Ravelry, Knit like a Latvian grupā. Pēc tam lūdzu Bienei, lai apskatās un pastāsta savu vērtējumu un Biene teica, ka par to naudu ir tā vērtas! Un par cik pati uz Latviju braucu pārāk reti, tad lūdzu savu draudzeni Inesi, kad viņa uz Stokholmu brauca pa muzejiem staigāt, lai atved man grāmatiņas! Grāmatas varbūt nav ar ļoti daudziem rakstiem, bet toties ir vispraktiskākās no līdzīgām rakstu grāmatām, jo ietver sevī informāciju par to kā adīt to vai šito (pirkstus, papēžus, īkšķus, noraukumus). Un tas ir labi! Sevišķi varbūt iesācējiem, no kā mācīties, jo sapratu, ka es, kas jau cimdus un zeķes ir adījusi dažas desmitgades, adu pa savam- pa vecam. Bet nu protams, negribu sevi pieskaitīt stagnātu pūlim, tāpēc vēl skatīšos uz padomiem un mācīšos! :D :D

 Sevišķi jau varu padomāt par dažādām papēža adīšanas tehnikām.

Un šis zeķu purna noraukšanas veids ir sevišķi smuks! (jādomā, ka arī izturīgāks, jo ar divām dzijām). 

Marcipāna bērniņš, spamu jautājums un Dziesmu svētku biļetes.

Atcerieties, vecākā bērna jubilējā, jaunākajam bērnam sāpēja sirds par to ka viņam nebija savs marcipāna bērniņš. Pastāstīju to arī vecākajam bērnam, kurš toreiz to sarunu nedzirdēja un Artíga pagatavoja Tūrun pašai savu unikālu marcipāna bērniņu.

Artígas gatavotais marcipāna bērniņš

Spamu jautājumu pagaidām izdevies atrisināt klausot jūsu ieteikumam, un neļaut anonīmiem komentētājiem komentēt. Man nebija komentāri kā dažiem tikai pie viena konkrēta ieraksta, bet pie daudziem dažādiem. Un tajā rītā, kad pasta kastītē bija ieripojuši vairāk nekā 50 spamu komentāri, pieņēmu mērus. Lasu arī zviedrijas blogos, šī ir aktuāla un samilzusi problēma. Acīmredzot hakeri baigi spiež uz google un blogger. 

Vēl biju domājusi nopirkt biļetes uz dziesmu svētkiem, bet bija jau aizdomas ka man tas neizdosies. Labi ka pati dziedāšu noslēguma koncertā (ja kādi ļoti, ļoti melni un daudzi kaķi ceļam pāri nepārskries).

Ja ir narcises, tad drīz būs arī pavasaris?

Adīt mieru

Vakar bijām uz fantastisku Jaunā viļņa cirka trupas Cirkus Cirkör izrādi Knitting Peace. 

Biju ļoti ieintriģēta pirms izrādes, jo reklāmās tika likts liels uzsvars uz viņu ideju par to vai var uzadīt mieru. Pati izrāde, protams, cirkus akrobātikas meistarklase. Es nevaru i ne simto i ne divsimto daļu no tā ko var mākslinieki. Nevaru noturēties uz virves, nevaru pa to braukt ar vienriteni un kur nu vēl vienlaicīgi spēlēt vijoli. Nevaru stāvēt uz rokām ne 10 metru augstumā, pat ne uz grīdas. Vienīgais no visa tā ko varēja arī viņi, varu adīt.  

Bez manas lielās sajūsmas par viņu ķermeņu spējām uz izteiksmi, gan jāatzīst ka pati izrāde tiešas asociācijas par miera adīšanu nedeva. Visa scenogrāfija bija gan pārdomāta lai nemitīgi atgādinātu par dziju un kamoliem un bija arī ainas ar vardarbību (piemēram kad tiek uzšķērsts maiss ar dziju, kurš izskatījās pēc maisa ar cilvēku). Bet viņu programmā, domās, idejās tiek daudz runāts par adīšanas ietekmi uz cilvēkiem, politisko aktīvismu, kultūras nodošanu tālāk. Un tas man ļoti ļoti patīk. Piedzīvot šo laiku, kad rokdarbošanās vairs nav tikai apģērba veidošana sev un saviem ģimenes locekļiem, bet arī veids ka izteikt sevi mākslā, kultūrā un apkārtējā vidē. Veids, kā ietekmēt sabiedrību liekot cilvēkiem domāt un iepriecināt viņus. 

 

Izrādes veidotāji pirms uzveduma ir lūguši visiem, kam nav slinkums un gribēšana iesūtīt savus adītos, tamborētos un  citādi no dzijas veidotos darbiņus viņiem. Tie tad rotā Tās zāles, kur viņi uzvedumu rāda. Dansens Hus Stokholmā, gan iekšpusē, gan ārpusē uz ielas un pat ap tūristu tik iecienīto Drottningsgatan ir apbombardētas ar Knitting Peace mākslas darbiem. Šis ir ne tikai 5 akrobātu, 2 multi-instrumentālo mūziķu, režisora un tehnisko darbinieku projekts. Šis ir visas adītāju un tamborētāju tautas projekts! Un tiek novērtēts.

Joakim izrāda izrādes dziesmu disku, kuru tagad rotā mākslinieku autogrāfi.  

Drottningsgatan ir silts krēsls kur pasēdēt. 

P.S. Man ir tagad sava favorīt dziesma, dzirdiet to Youtube klipā no sākuma: Give me some yarn, I want more more yarn, I say more more more... (Dodiet man dziju, es gribu vēl vēl dziju, es teicu vēl vēl vēl...) ;) ;)