Pārdomas par 8.martu

Šodien vairāki sociālie mēdiji atgādina mums ka šodiena ir Starptautiskā sieviešu diena. Kādreiz es domāju, ka šī ir diena kad sievietes satraukti tīra māju, taisa rasolu, cep pīrāgus apmaiņā saņemot par to tulpju pušķi un liķiera pudeli.
Tagad es zinu, ka šī diena ir vajadzīga lai atgādinātu visai sabiedrībai ka arī sieviete ir cilvēks un viņai ir līdzīgas tiesības kā pārējiem.

Vilkšu paralēles ar ļaužu argumentu dzīvnieku tiesību jautājumu sakarā: viņš ir piedzimis par bulli (lasi: vistu, cūku, kaķi, ūdeli, aitu u.c.) un tāpēc viņam ir tāda dzīve jādzīvo (lai cik nožēlojamos apstākļos). Kādreiz šis pats arguments tika attiecināts uz sievietēm. Kādreiz šis pats arguments tika attiecināts uz rasēm un nācijām. Bet visbriesmīgākais ir ka rakstot vārdu kādreiz es pati apzinos ka tas nebija kādreiz. Tas notiek šo pašu brīdi visās zemeslodes malās. Vienmēr kāds tiek diskriminēts un apspiests naudas, reliģijas, tautības, dzimuma, sugas dēļ. Bet es naivā gribu lai Lenona dziesma kādreiz piepildītos.

Zviedrija, viena no demokrātiskākajām un līdztiesīgākajām zemēm. Bet šeit vēl joprojām sievietes algā saņem 14,3% mazāk nekā vīrieši. Kas nozīmē to, ka pēc 15:51 sievietes atlikušo laiku līdz 17:00 strādā par brīvu. Nezinu konkrētu statistiku Latvijā, bet minēšu ka sievietes vēl vairāk laika pavada neapmaksātos darbos.

Tomēr pati lielākā problēma manuprāt ir nevis sieviešu nelīdztiesība, bet gan sieviešu gan vīriešu nelīdztiesība. Un būtu jau sen laiks arī vīriešiem tikt uzskatītiem par līdzvērtīgām būtnēm.
Un Latvijā ar sabiedrības viedokli par līdztiesību tiešām nav vēl viss kārtībā ja lielumlielais vairākums uzskata ka bērnudārzā strādājošs vīrietis nav normāli, kamēr vīrietis kurš uz gadu vai vairāk aizbrauc no ģimenes lai pelnītu naudu Īrijā ir normāli.