Nu gan uzjautrināji! Es domāju, ka tas ir nereāli, tas ir nebeidzamais stāsts, nespēju iedomāties situāciju- mājās nav neviena dzijas kamolīša...!!! viss ir izadīts, iztamborēts, sašūts utt. Bet tas ir Tavs izaicinājums, ne manējais, un par to man prieks. Sekoju Taviem ierakstiem, man ir interesanti lasīt Tavas domas iekš "Mēnesis rokdarbu bildēs". Būtu vairāk brīva laika, varētu pievienoties. Jauku dienu!
Nuja, es jau to arī rakstīju tā maķenīt ironiski ar humoru. Jo es ar domāju cik absurdi būtu ja man patiešām kādreiz izdotos visu līdz pēdējam kamolam iztērēt. Bet nu pirkta dzija gan ir tieši tam mērķim: izadīt, noadīt, uzadīt! Vienīgi dažreiz kavējoties domās pie globālām nelaimēm iedomājos kā bija mūsu vecvecāku paaudzei, kad vajadzēja 1 h laikā sakravāt mantiņas un doties uz Sibīriju piemēram. Cik daudz un vai vispār man ienāktu prātā pakot dziju līdzi? Protams ļoti ļoti ceru ka man nekad nekas tāds nebūs jāpiedzīvo.
Esmu hobija līmeņa rokdarbniece bez ambīcijām būt labākā, orģinālākā, strukturētākā. Adīšana un tamborēšana man dod iekšēju prieku un teju meditatīvu stāvokli kamēr ar to nodarbojos. Un prieks dzīvē ir galvenais, to savos gados esmu sapratusi. ;)
Pie manis nav viegli komentēt (bet par komentāriem ļoti priecāšos) un tas ir tāpēc ka es ļoti respektēju privāto sfēru un baidos no spamiem, vīrusiem un negāciju pilniem anonīmiem komentāriem. Es nekad nepublicēšu komentāros jūsu e-pasta adresi un tas ir mazākais ko es jūsu dēļ varu darīt!
3 komentāri:
Nu gan uzjautrināji! Es domāju, ka tas ir nereāli, tas ir nebeidzamais stāsts, nespēju iedomāties situāciju- mājās nav neviena dzijas kamolīša...!!! viss ir izadīts, iztamborēts, sašūts utt.
Bet tas ir Tavs izaicinājums, ne manējais, un par to man prieks.
Sekoju Taviem ierakstiem, man ir interesanti lasīt Tavas domas iekš "Mēnesis rokdarbu bildēs".
Būtu vairāk brīva laika, varētu pievienoties.
Jauku dienu!
Labs! Es it kā samazināju savus krājumus. Padalījos ar omu. Bet ir pagājuši tikai 2 mēneši un krājumi ir sākuma stadijā.
Nuja, es jau to arī rakstīju tā maķenīt ironiski ar humoru. Jo es ar domāju cik absurdi būtu ja man patiešām kādreiz izdotos visu līdz pēdējam kamolam iztērēt. Bet nu pirkta dzija gan ir tieši tam mērķim: izadīt, noadīt, uzadīt!
Vienīgi dažreiz kavējoties domās pie globālām nelaimēm iedomājos kā bija mūsu vecvecāku paaudzei, kad vajadzēja 1 h laikā sakravāt mantiņas un doties uz Sibīriju piemēram. Cik daudz un vai vispār man ienāktu prātā pakot dziju līdzi? Protams ļoti ļoti ceru ka man nekad nekas tāds nebūs jāpiedzīvo.
Ierakstīt komentāru