trešdiena, 2012. gada 29. augusts

Manu slimību sauc dzijas šopingholisms

Tātad, šodien, kā jau rakstīju mans favorītveikals beidz darbību un gribēju vēl pēdējoreiz tur iegriezties. Kā arī gribēju atvieglot pārdevējas dzīvi, lai viņai nebūtu tik daudz jāpako un nopirku daļu no palikušajiem smukumiem.

Jautājums ir tikai viens: kad es savus krājumus izadīšu? Bet šis ir viens no tiem mīklainajiem retoriskajiem jautājumiem, uz kuriem atbildes nav!

Kokosriekstu čaulas podziņas arī atnāca līdzi mājās!

svētdiena, 2012. gada 26. augusts

Svētdienas kadrs 26.08.2012


Leļļu teātra lellīšu gatavošanas darbnīcā

Vakar ar bērniem biju gatavot lellītes. Abellis maģiskais teātris mācīja bērnus un vecākus no pavisam vienkāršiem līdzekļiem pagatavot lelles lai uzvestu izdomas bagātas izrādes. Artíga uztaisīja skaistu plikpaurainu princeses bebīti ar bantīti, kamēr es viņas māti, Rumpumpeli!

Žēl ka nebiju paņēmusi līdzi fotokameru, jo tik interesantas lellītes gatavoja citi bērni: visharijpoteriskāko Hariju Poteru, ko esmu redzējusi ar draugiem Ronu un Hermioni, neaizmirstot pat Hagrid un Voldemortu.

Kā jau noprotat lellīti uztaisīt ir čikibriki vienkāršāk par vienkāršu: paņem triko lupatiņu, ieliek sinteponu, aptin ar gumiju dažas reizes , uzliek citu lupatiņu kā drēbītes. Uzkrāso sejiņu vai salīmē/piešuj pērlītes, podziņas, actiņas un ieliekot galvā pirkstu vai kociņu, izrāde var sākties!

Lai jums arī izdodas svētdienas leļļu teātris!

sestdiena, 2012. gada 25. augusts

Neražīgā rokdarbu vasara

Šī vasara ir raibu raiba bet ne rokdarbu jomā. Tik vien kā uztamborēju Dainai plecu lakatu un mazajam bērniņam jaciņu.

jaciņa nofotografējās vēl nepabeigta

piektdiena, 2012. gada 24. augusts

Sērīgas noskaņas...

...pārņēma mani, kad gāju uz savu iemīļoto dziju veikalu Stickbutiken pie jaukās pārdevējas piepirkt dziju gultas pārvalkam, bet uzzināju, ka augusts ir pēdējais mēnesis paša veikala eksistencei. 
Stokholma liela pilsēta ar vairākiem dziju veikaliem un nav jau tā ka tas mazais mīļais veikaliņš pārdotu unikālas lietas, bet vienalga žēl.

Nopirku ko vajadzēja un sērīgajai ziņai pateicoties arī to ko vajadzēs vēlāk, kādreiz, jo šajā mēnesī viss tiek mēģināts izpārdot ar 30% atlaidi ;)

Bet kaut kāda maģija notika mājās: kad fotografēju savus jauniegūtos dārgumus, mazais bērns sāka dancot dzijas deju. Gāja riņķī segai ar ficītēm un dancoja, dancoja...






trešdiena, 2012. gada 22. augusts

otrdiena, 2012. gada 21. augusts

Skola

Pārceļoties dzīvot citur ar laiku nāk atskārsme ka cipari kas ir maģiski vienā vietā absolūti neko nenozīmē citā vietā. 1.septembris tātad nav nekas unikāls un neatkārtojams un universāls. 

Mans bērns sāka ieskoloties skolā, pirmsskolas klasītē, vakar, 20. augustā. Ar ko arī pati sevi un citus ģimenes locekļus apsveicu un jau gaidu pirmās grūtības! 


nez vai skolas gaitas būs kā dzīvošanās pļavā zaļā?!

Ēdām kūku un vakarā devāmies varen neizdevušamies riteņu izbraukumā. 


sestdiena, 2012. gada 18. augusts

Latvijas dienasgrāmata 19. diena (pēdējā un dramatiskākā)

19. Diena
No Kandavas svētdienas vakarā devāmies uz Rīgu un palikām pa nakti pie Inesītes, kura pati bija aizdevusies laivu braucienā pa  Kandavas apkārtni. Pirmdienas rītā cēlāmies 8.00 jo no tā brīža bija jāsāk maksāt par auto novietošanu uz ielas. Pēc laba laika Joakim nāk atpakaļ ar ne visai iepriecinošu ziņu: esot ieslēdzis atslēgas. Tavu laimi ka turpat Rīgā un nu absolūti cits nekas neatliek kā zvanīt nomas firmai lai nāk un glābj mūs. Kamēr gaidām mašīnas atslēdzēju, tikmēr jau mašīnas ritenis nobloķēts. Zvanam atkal Rīgas Satiksmei un gaidām tos. No jums 4 latiņi. Kā saka mēģinājām laicīgi, bet sanāca kā vienmēr. Artígai bija apsolīts gājiens pie friziera, kuru pateicoties Inesei un viņas draudzenei frizierei varējām izpildīt. (Zviedrijā gan es bērnu nekad pie friziera nevedu, cenu dēļ). Tikmēr Joakim devās uz Sporta akadēmijas stadionu skriet. Vēl veikalā iekšā iepirkt visas latvietim ārzemēs pirmās nepieciešamības preces: rupjmaizi, biezpiena sieriņus kārums, sierus (Trikātas un Talsu ritulis) un atpakaļ uz dzīvoklīti. Prāmis iziet 17.30 cerējām 15.00 būt ostā kur Joakim mūs izsviestu un tad dotos tālāk atdot nomāto mašīnu. Bet sākās nenormāla lietusgāze, gaidījām kad mazliet pāries, bet nesagaidījām un ostā bijām kaut kur 15.40. Ar mantām, mantām un mantām. Joakims tik nopūtās un teica ka es viena ar mantām un 2 bērniem uz kuģa nespēšu uziet, kas nozīmē ka viņam noteikti jābūt atpakaļ laicīgi. Laicīgi un laicīgi... ;) Gaidīšanas laiku pavadīju visas līdzpaņemtās mantas pārpakojot un sapakojot kompaktāk un plkst. 17.10 sapratu ka nu vairs nav man ko gaidīt, ja gribu paspēt uz Stokholmu, tad man ir jāiet. Paldies zilajiem bērnu ratiem, pirktiem Second Hand par 500 SEK 5 gadus atpakaļ, kuri daudz ko ir turējuši, bet šo reizi gan nokrakšķēja draudīgāk, bet aizvizināja ar lielām manām pūlēm visu mantu iekšā līdz kuģim. Vairs tikai dažas minūtes un es ar nemierīgu sirdi gaidīju kas nu notiks ar manu draugu un bērnu tēvu. Līdz...1 sekundi PIRMS savienojošais tilts tiek nokabināts viņš (Joakim) ielec kuģī slapjš un aizelsies. Esot atskrējis no Merķeļa ielas tramvaja pieturas līdz ostai 8 minūtēs. Beigas labas, viss labs!

sestdiena, 2012. gada 11. augusts

Latvijas dienasgrāmata 11. - 18. diena

Veselas 8 dienas mums pagāja 3x3 nometnē Kandavā. 
Kandavas novada ģerbonī ozolzīles. Tad nu tādi Zīļuki salikti pilsētā vietā un nevietā ;)

3x3 bijām pirmo reizi pirms 2 gadiem Mazsalacā. Ko lai saka, Kandavas nometne arī bija laba, tikai tomēr šķiet ka tādām nometnēm cilvēku skaita limits ir nepieciešams. Ja Mazsalacā bija ap 350 cilvēku, tad Kandavā ap 550. Paši saprotiet ka nevar ne iepazīt ne aprunāties ne nodibināt ciešāku kontaktu ja tu tos cilvēkus gandrīz vairs atkal nesatiec.

Mēs arī nemitinājāmies kopmītnēs, bet palikām pie draudzenes Kristiānas ar ģimeni.

Šogad, kad man bija maza *astīte*, nevarēju izvēlēties ievirzes jeb nodarbes kur ar rokām jāstrādā, bet toties rīta pusē gāju uz Ģimeņu semināru, ko vadīja 3x3 aizsācēja Līga Ruperte un Māra Tupese. Abas profesionāles cilvēku saskarsmes jomā un neteikšu ka viņu domas man bija kaut kas radikāli jauns teorētiski, jo tāpat jūtu vajadzību lasīt pedagoģijas un psiholoģijas grāmatas, tomēr ievirze bija labs atgādinājums kā veidot labu funkcionējošu ģimeni un ceļš uz praktisko pusi. 
Māra Tupese un Līga Ruperte


Ģimeņu semināra bērnu dārzs

Pēcpusdienās gāju līdzi bērnam, kurš padarbojās animācijas ievirzē pāris dienas, pēc tam skatījāmies kādu citu ievirzi ko apmeklēt. Animācija ir lieliska nodarbe bērniem, bet šķiet ka Artiga vēl nav pietiekami nobriedusi lai pati aktīvi līdzdarbotos, viņa paveica ko viņai saka un sēž bezdarbībā atlikušo laiku.

Vēl dažas reizes pievienojāmies rotaļām.



Joakim gāja bitēs. Interesanti ka pagājušajā gadā Kristiāna mums atveda medu, kuru ievācis bitenieks, kura medus nosaukts par otru gardāko Latvijā. Pie tā bitenieka arī Joakim gāja. Teica ka no visa runātā gan neko daudz nesaprot, tomēr praktizējās droši. Tik droši, ka gāja medu atņemt bitēm un dabūja vienu biti zem maskas, bet tā nebija tā, kura viņam dažas sekundes vēlāk iedzēla vaigā... Medu ievirzes dalībnieki dabūja gan dāvaniņā, gan varējām iegādāties. Bitenieks arī mums ļoti palīdzēja, kad mums radās ČP ar nomāto mašīnu. Paldies!

Vakaros dažādi kultūras pasākumi. Man patika Austras Pumpures ciemošanās ar saviem Austras bērniem, Dzintras Gekas filma par Sibīrijas latviešiem. Un mūsu pašu lekšana augstāk par dibenu, jeb piedalīšanās Brīvajā mikrofonā, kur izpildījām There´s a hole in the bucket latviskoto versiju Caurums Spainī. Jāsaka ka lai nu kurš, bet Joakims pēc uzstāšanās tika pasludināts par populāru ;).
Parasta ģimene: sieva, sievasmāte un bērni

tas akmens par sausu ;)

Nevaru arī nepieminēt ka viena diena tika veltīta eksursijām, bet mēs devāmies tikai uz vienu vietu, uz to gardāko: Pūres Šokolādes fabriku. Ņam ņam šokolāde. Skatījām filmiņu par šokolādes iegūšanu, demonstrējumus ar šokolādes formēšanu un varējām iegādāt kārbas par mazākām naudiņām kā veikalos. Vēl piedevām atsaucoties uz īpašnieka izaicinājumu pārsist pāri dīķim gofa bumbiņu, Joakim to izdarīja un saņēma balvā lielo šokolādes kasti.



Kandavniekiem ir lielisks āra baseins un ezeriņš, kur pēdējās, ļoti karstās dienas varējām veldzēties.

Noslēguma dienā izstāde ar nometnieku sagatavoto.



nākamreiz arī es iešu uz foto ievirzi. Re kā viena dalībniece Tūrunīti nobildējusi!





3x3 nometni iesaku kādreiz apmeklēt katrai ģimenei (vieglāk ja bērnam ir jau vismaz 3 gadi, jo tad viņš var iet bērnudārza grupiņā), kura ir gatava intensīvai nedēļai. Ja kārtīgi grib izbaudīt visu ko nometne dod, tad atpūtai laika nesanāks, bet pozitīvas emocijas, iespaidi un jauku cilvēku starojums dos ļoti daudz enerģijas ilgam laikam uz priekšu!

sestdiena, 2012. gada 28. jūlijs

Latvijas dienasgrāmata 10-ā diena

10. Diena
Brokastis un rīta cēliens pie Baibas, lai arī uztraucos par Tūrunīti, kam naktī bija sakāpusi augsta temperatūra. Ap pusdienlaiku devāmies uz ZOO, jo tur strādā mana draudzene, Kandavniece Kristiāna. Laiks mūs nelutina un ik pa brīdim mūs mēģina saliedēt lietusgāzes. Zoo apskatam nelielu daļu, bet sāk gribēties ēst un es palieku nejaukā noskaņojumā. Vispār jau uzskatu ka nevienam dzīvnieciņam nebūtu jābūt tur, bet spēju arī novērtēt to darbu kas ieguldīts kopš pēdējo reizi tur biju. Un tad bija tā ka tīģerim bija 2x3 m liels būris kas mani dzija depresijā. Pabijuši mazliet Zoo aizkulisēs vakarpusē devāmies visi uz Kandavu, kur pavadīsim teju visu pārējo atlikušo Latvijas laiku 3x3 nometnē. Kristiāna mūs iekārto savā dzīvoklī, un beidzot, neskatoties uz sporādiskajām satikšanās reizēm, mums ir laiks papļāpāt!

Latvijas dienasgrāmata 9-ā diena

9. Diena 
No rīta mostamies un baudam namamātes un namatēva viesmīlību. Viņu vasarnīcā ar ogu ēšanu no krūma, jo diemžēl mums pašlaik Zviedrijā dzīvojot nav tādas ekstras. Joakim gatavojas Zviedrijas čempionātam skriešanā veterāniem un dodas ikdienas skrējienā, šoreiz pa pludmali, kamēr mēs ar bērniem rīta cēlienu pavadām vienkārši pie jūras plunčājoties.

Artíga šādu jūras pludmali redzēja pirmoreiz un Tūrun baidījās no virsū nākošajiem viļņiem, kamēr savukārt pirmsjūras 'peļķe' bija laba gana lai pamērcētos! Varu vien teikt paldies kādiem augstākajiem spēkiem, ka tajā brīdī kad man saplīsa plastmasas sūds kuram jātur ciet peldkostīmu, nebiju pārpildītā vietā ar visu acu skatieniem pievērstiem man. ;) Pēc jūras sākām steigties tālāk un braucām maķenīt atpakaļ, jo bijām apsolījuši bērnam doties uz Siguldas Tarzāna parku. Sigulda mūs sagaidīja ar pamatīgu lietus gāzi, gaidījām labu laiku lai varētu kāpt ārā un darboties. Es ar Tūrun vienkārši baudījām skatu,

kamēr Jocke un Artíga brauca rodeļus,

gāja Pirātu trasi


un leca gumijās uz batuta.

 Un atkal jau pievakarē devāmies pie mūsu nākamo naktsmāju devējiem: Baibas un Arvīda. Kā parasti prieks satikties, lai arī tas negadās tik bieži.

Latvijas dienasgrámata 8-ā diena

8. Diena 
Laiks pamazām pakoties un doties uz Kurzemes pusi. Kamēr Joakim 'strādā' es ar bērniem un Inesīti apciemojam manus vecākus ar kuriem diemžēl man tagad maigi sakot ir sliktas attiecības. Braucam arī uz Inešiem paņemt apdedzināto Artígas krūzīti un tad vakarā krietni vēlāk kā paredzēts un cerēts, braucam uz Garciemu ciemos pie Guntas, Eduarda un Dāvida. Iebraucam tik vēlu ka atliek mazliet iekost, papļāpāt un doties gulēt. Artíga gan pamanījās nokrist no trepēm un es slikti darīju pirmajā momentā pārmetot viņai to trako rāpšanos. Jo mierinājums bērnam ir vajadzīgs tad nevis kaut kādi stulbi pārmetumi.

otrdiena, 2012. gada 24. jūlijs

Latvijas dienasgrāmata, 7-ā diena

7. Diena 
Rīts sākas ar to ka visi jūtas labāk, Artíga gan "atdeva" atpakaļ jogurtu ar auzu pārslām, bet pāris stundas pagaidījām, paņēmām māsīcas bērnu Inesīti un devāmies apceļot pašu dzimto Piebalgu. Sākām ar Jāņaskolu jeb Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna muzeju.
Dārziņu ģimenes kristību drēbītes. Ļoti smalks adījums!

Inesīte pie Dārziņa klavierēm

Novadnieki jāciena
Polifons
ērģelnieki

Padomju laikā mācījos J. Sudrabkalna Jaunpiebalgas vidusskolā, bet šķiet ka tagad brīvlaikos viņš vairs netiek tik ļoti mīlēts. Skolas gados biju tur bijusi un vienmēr, arī šoreiz fascinējos to brīdi kad apmeklētājiem uzliek Melanholisko valsi.

Šoreiz tiku pat uzlūgta uz deju, bet mūsu sešgadnieks pieprasīja karuseli un sabēdājās, ka mēs tomēr gribam dejot valša ritmā. Muzejs 100 gadus ir bijis skolas ēka. Kad prasīju kāda bija meiteņu/puišu skaitliskā attiecība priecājos par atbildi ka tas tak bija 150 gadus atpakaļ un meitenēm bija tādas pašas tiesības. Meiteņu skolā iešana nav pašsaprotama lieta vairākās valstīs vēl mūsdienās.

Pēc muzeja laika vairs nebija daudz un uzreiz devāmies tālāk apskatīt Piebalgas porcelāna fabriku. Tiesa pašu fabriku šoreiz neredzējām, bet firmas veikaliņu gan. Iekārtots skaistajā Vecpiebalgas muižā, kura maldina pēc nosaukuma un patiesībā atrodas Inešos. Veikalā viss tik skaists ka apmulstam.




Bet ne ilgi, jo es jau no sākuma turp devos ar mērķi nopirkt "adītās" krūzītes. Artíga pat apzīmēja vienu krūzīti, kura jāapdedzina. Tālāk devāmies uz Madonu tīri praktisku lietu vadīti: uzpildīt gāzi mašīnai un nopirkt dažas saimniecības preces K-rautā. Pirms tam bijām izsalkuši kā vilki un visi gribējām picu. Ceļš bija jāprasa vietējiem un mani vienmēr sajūsmina vietējo atbildes, piemēram: nu tas ir tur pretī domei! Ok, un kur ir dome? ;) picēriju atradām, picas garšīgas,bet acīs iekrita reklāmas tāfelīte kur pirmajā vietā ir šots (vai kā to sauc) un tikai pēc tam picas!
Bildes ielikšu vēlāk kad būs iespēja sinhronizēt visu tehniku.