Jauka diena...

...bija vakardiena. No sākuma gājām uz latviešu skoliņu, kur Artígai mācīties dziesmiņas, pantiņus, rotaļas latviski kopā ar citiem latviešu vai puslatviešu bērniņiem, kuri dzīvo Stokholmā. Tur Inta, skolotāja iedeva koka gabaliņu ar magnētiņu, kurš bija jānokrāso mārītei līdzīgs. Re kādu smuku mēs dabūjām gatavu!

Pēc tam lietutiņam līņājot lēnā garā devāmies uz adītāju kafejnīcu. Jeb pareizāk sakot dziju veikalu Marias garn (Marijas dzijas), kura īpašniece (pati Marija) ik pa laikam saviem klientiem uzrīko kafejnīcu: izliek garu galdu, krēslus un visi kuri grib pulciņā padarboties aicināti piesēst un adīt vai tamborēt. Tādā veidā iedvesmot citus, iedvesmoties no citiem, gūt un dot padomus. Nuja un arī nopirkt pa lētu naudiņu kafiju vai tēju un sviestmaizes. Es biju paņēmusi līdzu savu iepriekšējā dienā iesākto adījumu zeķes domino jeb pečvorka tehnikā ieraudzītas šeit, Garnstudio mājas lapā. Sāku adīt kā izaicinājumu, jo nekad nebiju adījusi šajā tehnikā iepriekš. Lai arī mājās man ir Anitras Toomas sastādītais Lauku avīzes pielikums Adīšana priekam, kurā viņa cita starpā māca adīt šajā tehnikā, kā arī no bibliotēkas paņemta grāmata Dominostickning, lättstickat i lappteknik, bet lasot vien man īsti skaidrība neradās. Abi avoti arī nereti saka divas pilnīgi dažādas lietas. Tad nu nolēmu adīt un tad jau redzēs. Tomēr sākot adīt otro rindu iestrēgu- kā labāk darīt? Kā laime, ka nākamajā dienā bija šī adītāju kafejnīca. Kā jau cerēju, bija tur daži domino adījumu guru, kuri zin kā jādara un pamācīja mani. Šeit variet apskatīt lietiskos pierādījumus.

Kādu laiku paadot kopā ar pārējiem adīšanas atkarīgajiem, mans bērns tomēr sagura un mums bija laiks doties prom. Tad nu nākamā pieturas vieta: veģetārais restorāns Seyhmus. Vienkārši izcils ēdiens, kompāniju sastādīt atbrauca draudzene Helena un Joakims. Paēdām un jauki pavadījām laiku! Pilniem vēderiem devāmies mājās.

Vakarā turpināju adīt zeķi, līdz aptvēru ka tā man būs krietni par lielu. Ārā ārdīšana nav mana favorītnodarbe. Sāku lūkoties apkārt kur varētu pielietot iesākto darbu. Skatiens apstājās pie lelles, kuru nonesām no istabaugšas un vēl līdz šai dienai viņai ir tā pašvaki ar drēbēm (labāk gatavoju ko mums pašiem nekā lellei). Iedvesmojoties no Anitras cepures uzadīju tādu lellei.

Bet zeķes? Vēl būs! Turpinājums sekos... ;)