Amandas reinkarnācija

Reiz plānoju piedalīties Hjärtekattens projektā, kur katram ar sirdi slimam bērnam tiek uztamborēts kaķītis. Sāku tamborēšanu apdāvinot savu bērnu, kaķītis bija mīļš, nokristīts par Amandu, bet ak vai, ekskursijā pa Kolmårdens Zoo, pazuda, izlēma laikam palikt pie citiem dzīvniekiem. 

Amanda Nr.2

Mans vecākais bērns Amandu atcerējās un vairākas reizes lūdza jaunu. Tā nu reiz atkal saņēmos un vaicāju kādās krāsās. Iztērēju visu rozā, ar kuru tamborēju arī Barbapapu, astīte tāpēc sanāca īsa īsiņa. Pirms Ziemassvētkiem tā neuzkrītoši vaicāju bērnam ko viņš gribētu no Ziemassvētka veča un šito atbildi: mīkstu rotaļlietu kaķi (baidījos vai tik neteiks iPod 5)! Tad es sapratu ka man kaķis ir jānoved līdz gatavības stadijai, un lai ari bērns pats ir klāt stāvējis izvēloties krāsas un redzot mani tamborējot (bet neredzot kopā šūšanu un sejas *krāsošanu*), dāvinājām viņai to Ziemassvētkos. Aizkustinoši bija redzēt, ka kaķītis tika uzreiz samīļots, atkal bez kādām pārdomām nokristīts par Amandu.

Augļu un dārzeņu raža

Neieredzu amigurumi- nodomāju katru reizi kad tos tamborēju. Uz pirkstiem tulznas, kokvilnas dzija dalās, koncentrācija nepieciešama visu laiku. Bet katru reizi nodomāju, re cik smuki sanāk! Un plānoju nākamo darbu, galvā ;) Var jau varbūt ņemt lielāku tamboradatu vai galu galā adīt, bet rotaļlietām jābūt diezgan ciešām, lai pildījums nenāk ārā, vai ne? Tamborēju ar Garnstudio DROPS Muskat dziju un 3mm adatu.

 Ok lai vai kā ar to procesa nepatiku, augļus un dārzeņus noskatīju no DROPS, nav nepieciešams otrreiz izgudrot riteni.

Notamborēju arī tašiņu.

Un viss tas ķocis ir dāvana kaimiņu bērnam 2 gadu jubilejā. 

Mazais Skuts priecīgs

Pērtiķītim garšo

Leļļu teātra lellīšu gatavošanas darbnīcā

Vakar ar bērniem biju gatavot lellītes. Abellis maģiskais teātris mācīja bērnus un vecākus no pavisam vienkāršiem līdzekļiem pagatavot lelles lai uzvestu izdomas bagātas izrādes. Artíga uztaisīja skaistu plikpaurainu princeses bebīti ar bantīti, kamēr es viņas māti, Rumpumpeli!

Žēl ka nebiju paņēmusi līdzi fotokameru, jo tik interesantas lellītes gatavoja citi bērni: visharijpoteriskāko Hariju Poteru, ko esmu redzējusi ar draugiem Ronu un Hermioni, neaizmirstot pat Hagrid un Voldemortu.

Kā jau noprotat lellīti uztaisīt ir čikibriki vienkāršāk par vienkāršu: paņem triko lupatiņu, ieliek sinteponu, aptin ar gumiju dažas reizes , uzliek citu lupatiņu kā drēbītes. Uzkrāso sejiņu vai salīmē/piešuj pērlītes, podziņas, actiņas un ieliekot galvā pirkstu vai kociņu, izrāde var sākties!

Lai jums arī izdodas svētdienas leļļu teātris!

Visādas ačainas radībiņas...

 

...Pagatavoja mans bērns pēc tam kad uzdāvāju acis!

Mūsu aizgājušo Lieldienu olas

Šīs bija vienīgās olas par kurām mēs priecājāmies šajās Lieldienās:

Mūsu lieldienu olas

Pirmkārt jau pašu Lieldienu vārds ietver sevī jēgu- liela diena. Tā bija diena dažas dienas pirms oficiālajām Lieldienām, kad latviešu pagāni svinēja brīdi, kad diena ir garāka par nakti. Tas ir arī laiks, kad persiešu jaunais gads sākās, un mana bērna bērnudārzā daži vecāki aizgāja un rādīja bērniem kā viņi svin ar tieši to pašu ko mēs: olu krāsošanu. Tā kā pat Artígas dēļ mums nevajadzēja tērēt naudu un sirdsapziņu pērkot olas tādējādi atbalstot mūsu rietumu *kultūras* absurdo olu ražošanas industriju. Ja Kristiāna man būtu iedevusi savas lauku olas, es varbūt kādu būtu smuki nokrāsojusi!

Dāvaniņas lielam un mazam

Tikai nesen izdevās noorganizēt jau vairāku mēnešu plānoto tikšanos ar drauga radiem. Sadāvināju dažiem no viņiem paštaisītas mantas. Drauga brālim, IT jomā strādājošam, tastatūras bezpirkstu cimdiņi:

Bet manu bērnu mazajam 4 mēnešus vecajam brālēnam tika tamborēts grabulītis:

Drauga brāļa sievai uzdāvāju volānšalli:

Un pati saņēmu dāvanā dziju, smuko jo smuku! Vai nav jocīgi, ka neatceros nevienu citu gadījumu, kad man tiktu dāvināta dzija?!

Grabulītis bebītim

Ar tādu Zviedriski vikingisku tēmu :D :D :D

Barbapapa

Oj, cik lepna esmu par šito papucīti! Nu perfekts taču, atzīstiet! Pat sejiņu izdevās uzšūt tuvu *orģinālam*. Atlika vien paņemt smalkākus, mulinē diegus un papūlēties. 

Nu re un Barbabeau vairs nav bārenītis!

Viens no barbapapām, Barbabeau

Es esmu tipisks padomju produkts un daudz ko no rietumu kultūras nezinu. Vispār jau paldies dievam, ka tā. Nezinu piemēram neko par Smurfiem, un kādreiz arī neko nezināju par Barbapapām. Tagad zinu mazliet vairāk! Tie ir tādi radījumi, kuri var ieņemt jebkādu formu un attēlot ko vien sirds kārojas. Krāsu gan laikam viņi mainīt nevar un kāda tad nu katram ir dota, ar tādu jādzīvo. Barbapapu ģimene sastāv no Barbapapas, Barbamammas un bērniem. Katrs no bērniem, gluži kā Džeralda Darela ģimenē, jau no bērnības skaidri zin visu par saviem talantiem un dotumiem. Radījumi ir franču mākslinieku radīti un pastāv gan grāmatās gan filmiņās (YouTube piemēram varat paskatīties).

Vienā zviedru blogā redzēju visus ģimenes locekļus smuki satamborētus, pat aprakstus, bet kamēr taisījos tiem sekot, viss ir pazudis. Bet neba tādēļ iešu galvu nokārt! Ņēmu pati diegu un tamboradatu un taisīju augšā pirmo. Nav ne jausmas kā lai viņu latviski nosauc. Angliski Barbabeau. Viņš ir mākslinieks, gleznotājs. Es viņam kādreiz paleti ar otu arī uztaisīšu!

Tikai ziniet, tad kad izšuvu sejiņu kā nu mācēju, sapratu jau kuro reizi, ka nu nekāds smalkais izšuvējs gan no manis nesanāks. Skatījos, skatījos uz viņu un ik pa brīdim nopūtos. Beigās salīdzinot viņu ar visiem pārējiem ģimenes locekļiem, kas uz grāmatas redzami, sapratu, ka vienalga viņš ir vislīdzīgākais sev un nevis, piemēram lielajam, resnajam, rozā papam!! Ar to tad arī sevi mierinu!

Visiem manas ģimenes mazajiem (gan bērniem gan kaķiem) viņš patīk! Tagad nākamais rindā, jau pusdarīts ir pats Papa!

Mīļš paldies Gunta!

Šis ieraksts veltīts Guntai, kura man/mums ir iedāvinājusi savus pašas darinājumus. Ar Guntu iepazināmies caur couchsurfing.org  Gunta ar vīru ziemā ciemojās Stokholmā un meklēja naktsmājas. Tajā brīdī kad tikāmies abas bijām stāvoklī un kā jau grūtnieces varējām šo to par bērniem aprunāties. Gunta arī bija ciemakukulī atvedusi man paškrāsotu krekliņu, kuru tad saprotamu iemeslu dēļ nevarēju uzdabūt mugurā, bet tagad, toties...

Nupat šonedēļ Guntas vīrs bija darba darīšanās Stokholmā un mēs ar lielāko prieku viņu izguldinājām. Bet šito prieku, kad mūsu mazajiem tika uzdāvināts pašiem savs Cimduzaķis!!  Es jau te blogos viņu saskatījos un domāju ka vajadzētu tak man ar reiz saņemties un pagatavot. Bet re kā! Nu mums ir!

Sēru vēsts...

Atā Amanda, lai tev labi klājas lai kur tu esi!

Pirms nedēļas mums bija iespēja aizbraukt uz Kolmården dzīvnieku parku, Zviedrijā tuvu Norčēpingai. Par spīti tam, ka gan lielais bērns gan bērnu tēvs bija ar augstu temperatūru, lai varētu saukties veseli. Un mazais bērns tikko kā atguvies no tā paša augstas temperatūras nejaukā vīrusa. 

Artíga ņēma līdzi savus draugus: Amandu un Luvisu, tāds mazs ķinķēziņš no dzijas (vudu lellīte), nopirkts dienu iepriekš pārtikas veikala automātā. Bet nu šī tad arī ir pēdējā bilde ar viņiem kopā.

Zvanījām uz parku nākamajā dienā, bet vēl nebija atrasts, viņi gan pierakstīja mūsu telefonu un solījās zvanīt un atsūtīt ja atradīsies tie divi noklīdušie ģimenes locekļi, bet vēl nekā....

Acīmredzot kādam citam bērnam patika un adoptēja. 

Lai jums labas mājas, izkritušie no ratiem un pazudušie...

Nu tad par to saldējumu

Tad kad cilvēks maina dzīvesvietu vai nu tas būtu uz citu ģimeni, ciemu, valsti vai kontinentu tad saprotams, mainās ne tikai adrese. Ir tik daudz un dažādas lietas pie kuram jāpierod un ar ko jātiek galā. Ne mazsvarīgs ir ēdiens. Otro reizi, kad biju Zviedrijā ne kā tūrists, bet kā vieszinātnieks uz veseliem 3 mēnešiem sāku iepazīt zviedru ēšanas paradumus. No sākuma ļoti šķendējos un pārdzīvoju par maizi- lai arī veikalā izskatījās garda, pārnesot mājās atklājās, ka nu nekāda garšīgā nav. Ļoti pietrūka rupjmaize un atzīšos vēl tagad ļoti pietrūkst. Pietrūkst arī biezpiena sieriņš Kārums, kvass un Laimas konfektes. Un latviešu saldējums protams.

Bet neko darīt, mani bērni patreiz aug Zviedrijā un ar garšīgo Latvijas saldējumu var panašķēties tikai pa retam (lai cik skumji nebūtu to nu nekādi ne ar lidmašīnu ne prāmi neatvest).

Tāpēc viņiem jāizlīdzas ar vietējo. Šajā mājas lapā noskatījos ideju un uztamborēju arī saviem bērniem dažus saldējumus kā arī mīļi saukto putekļusūcēju (sava veida marcipāna saldums).

Šeit ir sandwich jeb sviestmaize :D Tas brūnais ļoti atgādina manas bērnības piparkūku cepumus. Draugs gan man pārmeta ka proporcijas sandvičam nav īstās, bet es mēģināju izvairīties ka tā tak bērnu rotaļlieta!

Šeit savukārt ir piggelin. Zaļa sasaldēta sula. Atkal jau var piekasīties pie kociņa izmēriem. Bet tavu laimi, bērni ir ļoti elastīgi domāšanā un tēlu uztveršanā un vismaz mans vecākais bērns nekļūdīgi atpazina kas ir kas un pagaršoja vienu,

pagaršoja otru,

abi labi!!

Kuri ir mani Latvijas saldējuma favorīti? Pols un Gaiziņš (ja tādu vēl ražo). Toties ir daži tādi šeit, kuri man pietrūktu citur- tie ar lakricu (lakritspuck un tyrkisk peber).

Zviedru salčuks

Citu dienu, kad būs vairāk iedvesma, uzrakstīšu tā kārtīgi savas pārdomas par saldējumu kultūratšķirībām. Tagad vien parādīšu bildīti ar saldējumiem, kuri tika manu bērnu brālēnam.

Kur ir tur rodās, jeb trešais kaķēns – Amanda

Nu re, ar diviem nepietika, vajag vēl vienu draudziņu. Darināts no kokvilnas dzijas Garnstudio Drops Muskat. Kā jau rakstīju nopirku dziju lai darinātu sirsniņkaķēnus un pirmo tamborēju pašas bērnam iemēģināšanai, jo zinu, ka mans bērns vienalga būtu tieši tādu gribējis.
Sirsniņkaķi jeb projekts Hjärtekatten Zviedrijā sākās šopavasar, kad viena mamma, kurai ir bērns ar iedzimtu sirds slimību un viņas draudzene izdomāja ka varētu katram no apmēram 1000 bērniem, kuri Zviedrijā gadā piedzimst ar sirds slimību uzdāvināt no slimnīcas mājupejot kaķīti kuram piešūta sirsniņa ar rētu. Tādā veidā rotaļlieta arī būtu pedagoģiskas līdzeklis vecākiem lai runātu ar bērniem par viņu slimību. No sākuma projekta iesācēji uzstādīja mērķi: 100 kaķēni līdz gada beigām. Lieki piebilst, ka ziņas par to mūsdienu elektroniskajā laikmetā, blogiem, feisbukam un tviterim piepalīdzot izplatījās lavīnas ātrumā un jau pēc diviem mēnešiem viņiem bija aizsūtīti 630 kaķīši. Aizsūtīti, bet simtiem vēl top čaklo tamborētāju mājās. Arī es jau uzsāku savu prom dodamo!

Apraksts angļu valodā atrodams šeit

Iepirktās grāmatas ceturtā daļa

Dienas dieniņas, kur jūs tā skrienat? Mazais bērns jau iemācījies apvelties un šurpu turpu vairāk jau atpakaliski rāpties, ka šodien pamanījās izkrist no gultas. Zinu ka neviens nekad negrib to piedzīvot, bet domāju reti kuriem vecākiem izdodas izvairīties no tā ka bērns vismaz vienu reizi kaut kur izkrīt vai nokrīt.

Atkal iet ilgs laiks starp ierakstiem bet nu purinos un turpināšu šodien jau mēnešus atpakaļ iesākto tēmu par grāmatām. Parādu dažas (favorīt) bildes no katras.

Grāmatiņa par rūķiem ko var izmantot gatavojot Ziemassvētku dekorācijas: uzskatāmi aprakstīts kā veidot detaļas, dakšiņtamborēti rūķi, pērlīšu rūķi un čiekuru rūķi.

Grāmatiņa par darbošanos no papīra un ne tikai. Papīra krelles, kuras sen jau esmu vēlējusies darināt, dekoriņš, kuru mēs ar lielo bērnu faktiski arī uztaisījām (to loksnīšu bumbiņu), un leļļu māja.

Balonzaķīts

Šis dzīvnieciņš gan nav ne mana ideja, ne izpildījums. Bet likās varen interesants lai vienalga šeit izrādītu. Viss sākās ar to, ka mana vecākā bērna bērnudārzā viens cits bērns svinēja jubileju. Visi dabūja pa balonam uz māju, bet jau bērnudārzā saplīsa ’mūsējais’, dabūjām otru, kurs godam izturēja līdz mājai, bet ne līdz dzīvoklim. Bēdas bija tikmēr kamēr veikalā nopirkām paku ar citiem. Vakarā pūtām un pūtām. Artíga spēlējās spēlējās, kamēr skatos ir jau galva, ausis un zīmē sejiņu, lai es uzpūšot arī rociņas un kājiņas un ķermenīti arī protams. Kā nu ne?! Vislielākais prieks man kā vecākam, ka bērns pats domāja, eksperimentēja un lika balonus kopā. Kā viņa to darīja? Ar līmlenti jeb latviski runājot skoču!

P.S. Ievērojiet, ka zaķītim ir arī nabiņa!

Tikai nesabīstieties...

...un neļaujiet bērniem ieskatīties datora ekrānā! Bet ja nu tomēr viņi paspēja, tad centieties saudzēt viņu psihi un nestāstiet ka tās patiesībā ir pirkstiņlellītes *trollītis* un *princesīte* (jums ļauts minēt kurš ir kurš) ko viņi redz. :D

Kas attiecas uz manu pašas bērnu tad viņam nav bail. Viņš piedalījās rokdarbu tapšanā, jeb pareizāk sakot norāžu došanā. Abi darinājumi ir mūsu kopdarbs, kurā es biju tik vien kā izpildītājs.

Bet uztraukties nevajag, man ir pietiekami daudz paškritikas lai es nesadomātu uzsākt biznesu ar pirkstiņlellīšu veidošanu (jeb varbūt tomēr, kādā science fiction veikalā? ;)...)

Korķu rūķīšu parāde

Kopš mūsu mājās parādījās pirmie rūķi, viņiem ir piepulcējies vēl mazs pulciņš!

Burkāniņš, kāpostiņš garausīša gardumiņš

Pabeidzu adīt cepuri bērnam no oranžas kokvilnas dzijas. Dzija mazliet palika pāri. Nu ko, pašai rokas tukšas, bet sēžu friziera skavās, tātad neko citu kā lasīt vai darboties ar rokām nevaru un domāju, kāpēc ne beidzot, pa ilgiem laikiem neuztaisīt kādu rotaļlietu? Sacīts, darīts. Bērns vaicā ko es daru? -Tamborēju burkānu zaķītim, viņam garšo!

korķu rūķīši