Tagad ir augusts, bet šo jaku pabeidzu jau maijā. Nekad vēl neesmu vilkusi- nuja kur nu vasarā, tomēr tak dikti silta (izņemot kakla vietu). Dziju iepirku novembra rokdarbu gadatirgū. Toreiz jau pērkot zināju ka gribu jaku. Paņēmu pēdējās 5 fices (1fice- 100 grami) un diskutējām ar pārdevējiem vai man pietiks. Pietika. Dziju sauc Simpson, krāsa 5. Sastāvā 60 % merino vilna un 40 % akrils. Modelis no grāmatas, kuru arī tad nopirku Kreativ Stickning, autore Ingelisa. 
Pēc tam domāju kāda rokassprādze varētu piestāvēt un paliku pie dakšiņtamborētas, bet ideju attīstīju pati. Vienkārša, bet izskatās ļoti grezna. Laikam pateicoties zelta krāsas stieplītei.
Ar Indru iepazinos caur draugiem.lv, jo reiz gribēju paskatīties vai ir daudz tādu ļaužu, kam ir manas mammas meitas uzvārds. Izrādās ka tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem. Nu un vienīgajai sievietei ar tādu uzvārdu vēl piedevām ir arī tāds pats vārds. Tad nu es nenokautrējos un aizrakstīju. Kāds prieks, ka attīstot saraksti un pāris reižu tiekoties esam sapratušas, ka mums labi pas. Mums ir diezgan līdzīga dzīves uztvere un spriedumi par daudzām lietām un, kas ne mazāk svarīgi - līdzīgas gaumes.
Uztamborēju auskarus Ledai, manai draudzenei un kolēģei. Proti, viņa skatījās manu blogu un slavēja manus darbiņus. Tas protams silda manu sirdi un tapēc viņai tādi sirsniņu auskari. Izejmateriāli pirkti Panduro.
Ar pāris auskariem tak nevar samierināties. Vajag vēl arī pieskaņotas kaklarotas, vai ne tā? Pagatavoju vienu sev, bet otru jau atdāvināju. 
Šķirstīju vienu no nesen nopirktajām grāmatām Wire Knits kuru sarakstījusi Heather Kingsley-Heath un acis pielipa pie Love Hearts apraksta. Ņēmu roka adatas un stiepli, lai izmēģinātu vai man kas sanāks. Sāku ar domu taisīt kā atvadu dāvanu draudzenei, bet kad bija gatavi sapratu, ka pati paturēšu sev.
Ravelry noskatīti un pakaļdarināti. Atkal ar metāla stieplīti adīti. Mazliet jāpapūlās lai sanāktu līdzeni un viens ir smukāks nekā otrs, bet nekas, gana labi. Tomēr valkāt pašdarinātas rotas ir pavisam cita sajūta nekā masveida ražotās pirktās.
Pēc rokasprādzēm protams. ;)
Es, kad biju roku ievingrinājusi savu rokassprādzi darinot, sāku adīt savām draudzenēm, jo kā reizi braucu uz Latviju un plānoju satikt daļu no draugiem. Pēc pirmās rokassprādzes kāre turpināt adīt ar stieplīti bija tik liela, ka devos uz Panduro un iepirku teju vai visu pieejamo krāsu stieples. 
Lai adītu vai tamborētu tās nevar būt pārāk cietas, tāpēc pieejamās 0.3 mm ir ideālas šādiem darbiem. Pērlītes arī mazliet piepirku, dažas jau bija mājās iegādātas ar domu kādreiz pievērsties pērļošanai nopietnāk.
Un smukum smuki, pašai protams prieks! Gan metāla stiepli gan pērlītes iepirku Panduro hobiju veikalā.
Reiz ievērtēju citu adītāju projektus portālā Ravelry un man iekrita acīs jaciņa adīta pēc šī modeļa, publicēta Garnstudio mājas lapā. Man šķita ka izmantot divas krāsas kā orģinālā būtu ļoti efektīvi, bet vēl efektīvāk būtu izmantot Fabel tā saucamo zeķu dziju, kura man mājās tieši kā bija. Tad nu sāku adīt šo, otro jaciņu pēc kārtas, bērniņam. Pats pats labākais šajā modelī ir tas, ka ir tikai divas līnijas (zem rokām), kuras pēc tam jāsašuj kopā, viss pārējais ir jau formīgi izadīts! Dzijas krāsas nr. 151 un man izgāja 4 ficītes. Pogas ir no kokos riekstu čaulām, ilgi skatījosun meklēju piemērotākās, līdz atzinu šīs par pašām labakajām, jo viņas nepārņem adījumu, kā tas notika ar dažām košu krāsu plastmasas pogām.
Nosaukumu jaciņai palienēju no dzijas nosaukuma- Sonrisa. Tieši tāda dzija kā mans bērns- krāsains un priecīgs! Speciāli šim mērķim arī pirku dziju pagajušajā vasarā Rīgā Mustura veikalā.
Vispār jaciņas adīšana sākās ar pārdomām un vainas apziņu. Adot un plānojot vairākus projektus uz priekšu, atskārtu, ka labu laiku arī tuvākajā nākotnē tikai par sevi vien domāju. Bet bērns jau no visām savām iepriekšējām jaciņām/džemperiem izaudzis, bet citi savukārt vēl par lielu vai biezu. Un kā kārtīgai rokdarbniecei man pienāktos arī savu bērnu ieģērbt pasošās drēbēs. ;-)
Nuja, un tad sākās nenormāla nieze pirkstos un mentāla apsēstība adīt un adīt šo jaku. Adīju teju vai dienu un nakti divas dienas un trešajā vairs atlika tikai kopā sašūt un piešūt pogas.
Bet kā iesākts, tā turpinu. Nu jau adu otru jaciņu. Drīz būs gatava un tad arī to parādīšu!
Šis gan nav mans roku darbs, bet nevaru nociesties neparādījusi to citiem.
Reiz mans draugs izteica velēšanos, lai es arī spēlētu šahu, jo tad mums būtu daudz kopīgu, interesantu partiju un analizēšanas iespējas. Es savukārt izteicu velēšanos lai viņš adītu, jo tad mums būtu daudz interesantas sarunas par rokdarbiem. Pamazām sākām sadarboties. Es sāku spēlēt šahu un viņš uzadīja šalli savai vecmāmiņai. Pēc šalles sāka adīt šīs bikses bērniņam. Pagāja kāds laiks līdz tās bija pavisam gatavas, bet toties tagad ir tieši laikā. Un ļoti smukas, man jāsaka!
...bija vakardiena. No sākuma gājām uz latviešu skoliņu, kur Artígai mācīties dziesmiņas, pantiņus, rotaļas latviski kopā ar citiem latviešu vai puslatviešu bērniņiem, kuri dzīvo Stokholmā. Tur Inta, skolotāja iedeva koka gabaliņu ar magnētiņu, kurš bija jānokrāso mārītei līdzīgs. Re kādu smuku mēs dabūjām gatavu!
Pēc tam lietutiņam līņājot lēnā garā devāmies uz adītāju kafejnīcu. Jeb pareizāk sakot dziju veikalu Marias garn (Marijas dzijas), kura īpašniece (pati Marija) ik pa laikam saviem klientiem uzrīko kafejnīcu: izliek garu galdu, krēslus un visi kuri grib pulciņā padarboties aicināti piesēst un adīt vai tamborēt. Tādā veidā iedvesmot citus, iedvesmoties no citiem, gūt un dot padomus. Nuja un arī nopirkt pa lētu naudiņu kafiju vai tēju un sviestmaizes. Es biju paņēmusi līdzu savu iepriekšējā dienā iesākto adījumu zeķes domino jeb pečvorka tehnikā ieraudzītas šeit, Garnstudio mājas lapā. Sāku adīt kā izaicinājumu, jo nekad nebiju adījusi šajā tehnikā iepriekš. Lai arī mājās man ir Anitras Toomas sastādītais Lauku avīzes pielikums Adīšana priekam, kurā viņa cita starpā māca adīt šajā tehnikā, kā arī no bibliotēkas paņemta grāmata Dominostickning, lättstickat i lappteknik, bet lasot vien man īsti skaidrība neradās. Abi avoti arī nereti saka divas pilnīgi dažādas lietas. Tad nu nolēmu adīt un tad jau redzēs. Tomēr sākot adīt otro rindu iestrēgu- kā labāk darīt? Kā laime, ka nākamajā dienā bija šī adītāju kafejnīca. Kā jau cerēju, bija tur daži domino adījumu guru, kuri zin kā jādara un pamācīja mani. Šeit variet apskatīt lietiskos pierādījumus.
Kādu laiku paadot kopā ar pārējiem adīšanas atkarīgajiem, mans bērns tomēr sagura un mums bija laiks doties prom. Tad nu nākamā pieturas vieta: veģetārais restorāns Seyhmus. Vienkārši izcils ēdiens, kompāniju sastādīt atbrauca draudzene Helena un Joakims. Paēdām un jauki pavadījām laiku! Pilniem vēderiem devāmies mājās.
Vakarā turpināju adīt zeķi, līdz aptvēru ka tā man būs krietni par lielu. Ārā ārdīšana nav mana favorītnodarbe. Sāku lūkoties apkārt kur varētu pielietot iesākto darbu. Skatiens apstājās pie lelles, kuru nonesām no istabaugšas un vēl līdz šai dienai viņai ir tā pašvaki ar drēbēm (labāk gatavoju ko mums pašiem nekā lellei). Iedvesmojoties no Anitras cepures uzadīju tādu lellei.
Bet zeķes? Vēl būs! Turpinājums sekos... ;)
Šo savādo dabas parādību ieraudzījām šodien pastaigājoties. Nu tiešām dīvaini! Kur te, starp pavasara puķēm tāds ziemas atavisms? Piedevām domājot par to, ka Stokholmā šoziemassezon ziemas klasiskajā izpratnē nemaz nav bijis.
Parunājāmies. Sniegavīrs iečukstēja, ka lai arī kā viņam patiktu ārā saulītē, tomēr labprātāk viņš gribētu ieritināties mūsu saldētavā. Bet lai nebūtu skumji bez pavasara skaistuma, apsolījām viņam katru dienu uz brīdi izrādīt ārā notiekošo.
Kādu laiku atpakaļ aprakstīju savu šalli a la boa un solīju parādīt vēl vienu šajā pašā tehnikā tapušu. Šalli radīju vienai jaukai meitenei, Andreai, kura kādu laiku pieskatīja manu bērnu uz pāris stundām trīs reizes nedēļā, kamēr es gāju trennēties karatē.
Šai šallei izmantotātās dzijas: Veslon Malaga 100% poliesteris, krāsa 298C
Pingouin Sedificada no Paramount Fios 70% akrils un 30 % vilna un Pingouin Família 100% akrils.
Tajā pašā grāmatiņā, kuru pieminēju šeit un no kuras tapa kaķēns Mio, bija piegrieztne pelītei Pio. Jauka maza mīļa pelīte. Bija kārdinājums tādu pašūt un atdot Mio apēšanai (re kādi tie veģetārieši nejauki ;( ) Izmantoju filca audumu, kuru nopirku hobiju veikalā Panduro un mazliet dzijas astītei un ūsām.
Kad biju izlikusi dažas savu rokdarbu bildes apskatei portālā draugiem.lv, Liene, draudzene no studiju laikiem izteica komplimentu par manu plecu lakatu un minēja ka sev ar tādu gribētu. Nu kāpēc gan ne? Dziju biju iepirkusi vairumā, tieši ar domu, ka arī kāda draudzene kādreiz, kad man labs garastāvoklis varētu tikt pie kādas šalles vai lakata. Abām mums izvelējos citas krāsas. Man vairāk rudens brunās, bet Lienei pavasara pasteļkrāsas. Mums abām lakati nudien piestāv! Vai ne ;) ?
Kā nekā Doktoru tak var saukt par gudru ;) !!! Lieki netērējot laiku un zinot, ka krustūrieni ir visdarbietilpīgākais rokdarbs (vismaz no tiem, kurus es pārvaldu), metos klāt šūšanai. Plānošanai liela nozīme- vienu zilonīti nedēļā un vēl pāris dienas pa virsu, lai uzšūtu burtiņus, visādi citādi pabeigtu un ierāmētu.
Šoreiz arī ar rāmēšanu gāja labāk nekā pagājušoreiz. Man izdevās atrast jau gatavu standartrāmi, kurš derēja. Pirmoreizi gan pilnībā noformēju, līmēju audumu un liku rāmī iekšā, bet nu jāsaka, ka esmu apmierināta ar paveikto. Ceru ka André arī patiks!
Sākās ar to ka pagājušonedēļ intensīvi apciemoju dažādas bibliotēkas. Cita starpā devos uz savu iemīļoto rokdarbu stūrīti un paņēmu dažas rokdarbu grāmatas. Viena no tām *Sy mjuka djur* jeb *Šuj mīkstus dzīvniekus*, Valdorfa pedagoģijas iespaidots izdevums kuru sarakstījusi Karin Neuschütz. Ļoti jauki dzīvnieciņi ar visām piegrieztnēm.
Sagriezām Joakima vecās bikses un šuvām augšā. Jāatzīstas, ka šūšana galīgi nav mana stiprā puse un nevis tāpēc ka es nevarētu, bet drīzāk nepatīk man un negribas šūt. Pārvarēju sevi un pat ar prieku ķēros klāt. Gribējās kādu smuku kaķīti ar kuru mums spēlēties. Lācīši mums mājās vismaz astoņi, bet kaķīša vēl nebija neviena.
Ilgi ilgi domāju, līdz saņēmos, nopirku vilniņu, filcēšanas adatas, paliknīti, pamācību un uzreiz jau iemēģināju. Šeit ir rezultāts.
Pavisam nesen Berroco publicēja Zilā putniņa aprakstu. Ilgi nedomāju un ķēros pie adīšanas. Izmantoju Catania dziju no Schachenmayr nomotta, 100% kokvilna, krāsas 0201, 0050 un 0208. Adīju ar 3 mm adatām.
Par spīti visiem pūliņiem putniņš nu nemaz nav līdzīgs tam kurš aprakstā, bet nekas, mīļš tāpat...
Stāsts interesants: reiz pie datora darbodamies caur Skype uzrakstīja viens cilvēks. Parasti esmu skeptiska, bet vienmēr cenšos dot iespēju- ja nu cilvēks izrādās interesants un ir par ko parunāt? Tā arī gadījās, vārds pa vārdam un škita ka mums ir šis tas kopīgs un ir interesanti parunāt. Davide kopā ar savu draugu taisījās drīz braukt uz Stokholmu un prasīja vai nezinu kādu labu veģetāro restorānu? Aha, domubiedri! Nuja, un tad kad viņi atbrauca, tad vispirms satikāmies restorānā, tad dažas dienas vēlāk uzaicināju viņus pie mums ciemos, mans draugs ar priecīgs, atrada kādu ar ko spēlēt šahu!
Ar laiku man gribējās uztaisīt kaut ko pašas rokām Davide- kā jau dažreiz notiek domājot par draugiem. Atkal ieraudzīju šo rakstu un nolēmu, ka ir īstais, jo Davide ir programmētājs un arī filmas Matrix fans.
Melnā dzija mums mājās glabājās vēl no mana drauga mammas krājumiem, bet zaļo piepirku. Carolina (krāsa 01481) no Marks & Katten. Iesākumā paņēmu vienu fici, jo nevar taču zināt cik dzijas izies. Pēc nedēļas gāju pirkt otru, jo ar vienu pietika tieši līdz vidum. Bet tipiski!!!! Man vajadzīgā krāsa veikalā nebija. Uzzināju ka darbinieki ir pasūtījuši un pēc pāris dienām varu iet pakaļ. Pēc pāries dienām ar vēl nebija, vēl pēc pāris dienām nebija, pat pēc dievām nedēļām nebija. Tad mans draugs gāja garām un dabūja dzirdēt, ka laikam vairs neražos to krāsu un diez vai varēs nopirkt. Tad nu es ātri zvanījos apkārt pa teju visiem Stokholmas dziju veikaliem līdz vienā vietā atradu vienu fici. Tad varēju šalli pabeigt un aizsūtīt manam itāļu draugam, dzīvojošam Šveicē.
.png)
.jpg)
.JPG)
.JPG)
.jpg)
