otrdiena, 2010. gada 9. novembris

Raujam sevi aiz matiem (drediem) laukā

Ilgi jo ilgi un nepelnīti mans blogs ir gulējis ziemas miegu vairāku sezonu garumā. Adījusi, tamborējusi u.c. pa šo laiku esmu, vienīgi ir bijušas citas prioritātes un tāda kā neērtības sajūta atkal turpināt ierakstus. Vai esmu vienīgā ar tādu jocīgi sajūtu citreiz, kad gribas uzrakstīt vai piezvanīt kādam vecam draugam vai ģimenes loceklim, bet jo ilgāks laiks iet jo neērtāk paliek un grūtāk saņemties?!

Lai vai kā, daudz lietu man ir ko atrādīt un šis tas ko pastāstīt. Bet sākšu ar dziesmu. Tā gan nav par mani, jo es tik atrauta no pārējās dzīves tomēr nejūtos ;)

3 komentāri:

Chanda teica...

Apsveicu ar atgriešanos blogu pasaulē! :)

Kikii teica...

Apsveicu ar atgriešanos!

liene teica...

Ashhh då kada neertibas sajuta ,ja nevar saprast varbut ka ari nevajag tos draugus....dzive jau nav ka perfects dekis ....ir visadi grubuli un kunkuli -jautajums ir ko tu ar viniem izvelies darit!
Paldies ka apmekleji!
L