Bezdelīgas šalle

Arī pagājušogad pavasarī apmeklēju šūšanas festivālu. Toreiz neatnesu mājās pārāk daudz, bet dažas labas lietas patrāpījās gan. Varavīksnes krēsliņu jau aprakstīju, tagad šalles kārta.

Tā kā biju nopirkusi ekskluzīvu (lasi dārgu) vienpavediena smalku vilnas dziju ar nosaukumu dzeltenais krokus no Färgkraft, galvenokārt jau dēļ tā oranžā toņa, sāku izvēlēties kādu projektu no tās adīšu. Smalku šalli, jā, bet kuru? Ir man saglabajušies daži padomju latvijas sievietes pielikumi, ir man dažas grāmatas, bet protams internets ar ravelry ir neatsverams palīgs mūsdienās. Pēc ilgām pārdomām beigās paliku pie divām izvēlēm: Bezdelīgas vai Laminaria? Izšķīros par labu bezdelīgai.

Jāsaka ka tajā laika periodā viens no manas dzīves grūtākajiem posmiem nāca uz beigām un es jau varēju atsākt adīt. Adīšanu izmantoju kā mentālo terapiju un šo šalli adīju burtiski visur. Pirmoreizi adīju ejot. No tālaika dzīvesvietes līdz darbam man bija jāiet aptuveni stunda un lai netērētu laiku es gāju un adīju reizē. Adīju vecāku sapulcē bērnudārzā, adīju katrā brīvā brīdī un nedēļas laikā šalle bija gatava.

Kā jau ar vilnas darinājumiem, lai arī izskatās plāni dažreiz, tie ir ļoti silti un mīlīgi nēsājot. Arī tagad rakstot man ir šalle ap pleciem, jo sildu savu muguru, laikam iekaisis kāds muskulis, kurš visu laiku par sevi atgādina.