Mārtiņdiena

 Stokholmā ir Latviešu skoliņa, kura pastāv jau no pēckara laikiem, kad latviešu bēgļi saviem bērniem radīja iespēju reizi nedēļā sanākt kopā, satikties, mācīties latviešu valodu, ģeogrāfiju, vēsturi un folkloru. Skola balstās uz vecāku pašu entuziasmu un darboties gribu. Skola protams atzīmē vairākas gadskārtu tradīcijas: Ziemassvētkus, Lieldienas u.c., kā arī Mārtiņdienu par kuru es šeit mazliet parunāšu. Mārtiņdienas pasākumi tiek parasti ļoti labi apmeklēti un laikam jau tik tāpēc, ka vienmēr tie ir ļoti labi noorganizēti un izdevušies. Tā arī šogad tie skolas valdes pārstāvji un vecāki (čau Aira, Ieva un Ginta), kuri bija atbildīgi par svētkiem un pārējie iesaistītie ļoti parūpējās par to lai būtu interesanta un radoša diena, gan skolas bērniem, gan viņu vecākiem.

Es jau trešo gadu esmu nozīmēta pie puzuru veidošanas darbnīcas veidošanas. Jāatzīst, ka pirmo gadu man nebija nekāda pieredze, un nekāda sagatavotība. Toreiz cita mamma, kurai ir mašīna un kura bija iepriekšējos gadus vadījusi to darbnīcu, atveda niedres tieši no lauka un mēs viņas turpat mizojām, griezām un kaut ko mēģinājām pasākt. Pagājušo gad gāja maķenīt labāk, toties vienalga biju slikta plānotāja. Gāju pēc niedrēm iepriekšējā dienā, nezinot nemaz kur tās atrast. Laiks bija vienkārši sūdīgs, jo pa meža celiņiem uz ledus kārtas bija ūdens, es biju stāvoklī, no debesīm nāca tāda kā slapja migla un es gliemeža gaitā klumburēju uz tuvāko ezeru ar cerību atrast niedres tur. Bet... nekā, nebija tur nevienas, vilkvāles vien. Beigās atgriežoties, jau tuvāk pie mājām atradu tādu pudurīti 2x1 metrs kur bija niedres!!! Saplūcu, mājās nomizoju un sagriezu jau pa posmiem (jo tur kur posmi satiekas ir aizaudzis un tāpat nevar izdurt cauri. Toreiz arī atklāju, ka niedres ir trauslas un viņām ir tendence sadalīties. Prasīju draugos rokdarbu grupā, kad labāk ievākt, izrādās, tas jādara jau vasarā nevis novembra sākumā :D Bet vasarā ejot garām viņas visu laiku tādas zaļas un neizaugušas izskatījās ;)

Šogad tad nu pēc niedrēm devos jau kādas divas nedēļas iepriekš, arī samizoju un sagriezu vairākas dienas iepriekš. Vien dziju meklēju pēdējā dienā :D Saliku arī niedres posmus trauciņos, lai cilvēki var saprast cik gari apmēram ir posmiņi un vieglāk atrastu vienādi garos.

Jāsaka gan godīgi vispār jau puzuru darbnīcu vajag pārdēvēt par saulīšu veidošanas darbnīcu, jo reti kurš uzņemas taisīt tiešām puzuri. Toties saulītes ir katram, lielam un mazam pa spēkam! No sākuma ierādīju pirmajiem darbiniekiem kas un kā, 

Puzuru gatavošanas darbnīca

bet pēc tam, mazā bērna atrauta 

(jo jāiet staigāt, nav nekāda te sēdēšana) atstāju darbnīcu pašplūsmā. 

Tūrun grib vien staigāt

Oj, bet kāds man neviltots prieks par tiem dažiem ambiciozajiem, kuri tiešām taisīja puzurus! 

Čaklie puzuru gatavotāji

Kā špikeri izmantoju Padomju Latvijas Sievietes 1982. gada Nr.7 pielikumu, kur ilustrēta gan puzuru, gan saulīšu veidošana.

Bez puzuru darbnīcas parasti ir arī citas darbnīcas, kur bērni un vecāki var izmēģināt roku. Šoreiz varēja darboties ar dziju lellītēm un puķītēm pie manas vārda māsas un arī rokdarbnieces Daces! 

Daces galds ar dziju un pērlītēm!

Jau trešo gadu arī varēja zāģēt koka gabaliņus un iededzināt tur savas zīmes veidojot vai nu kaklarotas vai ko sirds vēlas Valda un Kristīnes vadībā. 

Valdis palīdz veidot koka dekoriņu.

Bija arī darbnīca ar masku veidošanu, kur maskas uz papīra var izkrāsot un pēc tam lietot masku lāpu gājienā. Un kā jau tas mūsdienās pieņemts maskas var zīmēt ne tikai uz papīra bet arī pa tiešo uz sejas, Maijas un Elzas darbs.

Maija zīmē Zanei masku

Artígas *maska*, manis pašas zīmēta

Par jautrību arī parūpējās muzikanti Tallu ģimene no Latvijas, kuri nepaguruši spēlēja dziesmas, dančus un rotaļas. 

Muzikanti

Šoreiz Stokholmā arī ciemojās Mazirbes speciālās internātskolas bērni kuriem pirms tam bija pašiem savas izstādes atklāšana Starptautiskajā bērnu mākslas muzejā. Bērni arī parādīja mūsu bērniem leļļu teātri *Zvēri un abru taisītājs*. 

Zvēri un abru taisītājs

Tālāk sekoja lāpu masku gājiens ar dziesmām un dejām.

Nu un protams protams varen garšīgas un sātīgas vakariņas, kuras šogad gatavoja saimniece un arī skolas skolotāja Inta. Īpašs prieks, ka arī par mums, veģetāriešiem tika sevišķi padomāts un arī mums tika izsmalcināta maltīte! (diemžēl nekas netika dokumentēts bildēs). 

Danči turpinājās līdz vēlam vakaram un vienvārdsakot Mārtiņdiena Stokholmas latviešu skoliņas režijā ir viena varen lustīga pēcpusdiena!