Rokdarbu trauma

Daudzas reizes esmu lasījusi un līdzi jutusi tiem cilvēkiem, kuriem atklājas/uzrodas kāda trauma/slimība, kura tādā vai citādā veidā kavē rokdarbību. Es tiešām ļoti pārdzīvoju par to, jo ne reimatisms, ne lūzums, ne redzes pasliktināšanās nav aktīvu cilvēku sabiedrotais. 

Man nupat arī ir viena trauma tiešā ceļā iegūta tamborējot un adot, bet nē, tas nav nekas ar rokām, ar acīm pat ne muguru.... Tās ir sāpes ceļgalā. Es gandrīz vienmēr nodarbojoties ar rokdarbiem sēžu ar saliektu kāju un acīmredzot tas ir ļoti neergonomiski manām kājām.

Pasaka par čībām, ceturtā

Karalienei roka ievingrināta un viņa sāka adīt čības draugiem.

Šo čību īpašnieks vienīgi vēl nav atklājis vai viņš viņas ir safilcējis vai ne (lai gan pagājuši jau savi teju 3 gadi).

Melnbaltais kokvilnas džemperis

Tie blogotāji, kuriem sekoju, manu profilu redz ar šo džemperi mugurā. Bet ak tu trakums, vēl par viņu nebiju pati savā blogā neko uzrakstījusi. Stāsts par šo ir līdzīgs dažiem citiem un tā vēsture aizsākās 5 gadus atpakaļ, kad bijām Urugvajā. Es tur mēģināju meklēt un iepirkt smukus adījumu žurnālus un vienā no tiem (Spānijas) kā dadzis acīs iedūrās šis modelis.

no žurnāla Prendas a ganchillo

Skatījos, pētīju. raksts tieši tāds, ko iemācījos būdama 5-6 gadus veca un tamborēju savām lellēm tādus svārkus. Tiesa šeit ar krāsām un puķīšu akcentiem tiek panākts tas efekts!

Es pat kad aizbraucām uz Montevideo, iepirku vietējo kokvilnas dziju (ļoti labas kvalitātes) un daudz negudrojot tamborēju tik nost. 

Nebrīnieties par manu izskatu, bilde ir vecāka par šodienu un tur man dredi vēl nav... ;) cits nekas gan nav mainījies :D :D

Pasaka par čībām, trešā

Visai karaliskajai ģimenei tak ir jāsapas! Nevar jau staigāt kādās zeķēs vien iegribas. Vajag tādus atribūtus (lasi: čības) lai jau pa gabalu varētu redzēt ka viņi ir no vienas famīlijas. Un tā praktiskā karaliene beigu beigās uzadīja un safilcēja čības arī sev. 

Jau princeses mazās čības kājās esot atklāja vienu problēmu: slīdēšanu. Lai arī karaliskajai ģimenei vajagot pārvietoties tā slīdoši, klusām, nemanot, dažus neapdomīgus manevrus izmēģinot, visas šīs pasakas čības tika atzītas par slidām.

Karaliene vērsās pie galma dziju veikala tirgotājas, kura pasūtīja speciāli viņai lateksa šķidrumu čību pretslīdes apstrādei (caurspīdīgu). Savas praktiskās funkcijas lateksa punkti čību apakšā pilda ļoti labi, bet savas estētiskās funkcijas gan diemžēl ne. Jo redziet, jo karaliene ka jau daždien karaliene, neba katru dienu pati savu grīdu mēzīs un neba kalpotāji viņas mājā nāks un darīs to viņas vietā. Un tā lateksa punkti laika gaitā no caurspīdīgiem pamazām pārvērtušies par riktīgi riktīgi netīriem (bildes netiks rādītas (nevar tak savu netīro veļu visu acu priekšā mazgāt ;) )), kurus arī nevar pat izmazgāt, jo visi netīrumi labi dziļi lateksa pilienu iekšpusē māk iesūkties. 

Pastāstiet kāds, kam pieredze čību pēdu pretslīdes apstrādē, kā labāk? Izņemot ādu, jo gauži mīlam dzīvniekus un šī iemesla dēļ viņus nenogalinam. :)

Pasaka par čībām, otrā

Karaliene nebūtu karaliene, ja nepadomātu arī par savu karali. Neba jau princese vienīgā aptekalējamā.

Mūsu aizgājušo Lieldienu olas

Šīs bija vienīgās olas par kurām mēs priecājāmies šajās Lieldienās:

Mūsu lieldienu olas

Pirmkārt jau pašu Lieldienu vārds ietver sevī jēgu- liela diena. Tā bija diena dažas dienas pirms oficiālajām Lieldienām, kad latviešu pagāni svinēja brīdi, kad diena ir garāka par nakti. Tas ir arī laiks, kad persiešu jaunais gads sākās, un mana bērna bērnudārzā daži vecāki aizgāja un rādīja bērniem kā viņi svin ar tieši to pašu ko mēs: olu krāsošanu. Tā kā pat Artígas dēļ mums nevajadzēja tērēt naudu un sirdsapziņu pērkot olas tādējādi atbalstot mūsu rietumu *kultūras* absurdo olu ražošanas industriju. Ja Kristiāna man būtu iedevusi savas lauku olas, es varbūt kādu būtu smuki nokrāsojusi!

Pasaka par čībām, pirmā

Reiz sensenos laikos, tālu tālu (7,3 km putna lidojuma) dzīvoja trīs cilvēki. Karaliene, karalis un princese ;) Tā nu sanāca, ka karaliene nebija vis nekāda baltrocīte, bet praktiskā latviete un izlēma savai princesītei uzadīt siltas čībiņas. Toreiz jau bija sākusies Ravelry ēra, un karaliene atrada visvienkāršāko veidu kā čības noadīt un sašūt kopā, ciemojoties Pusnakts saules blogā. Pasaka nebūtu pasaka, ja viņu mājās nebūtu bijis veļasmašīnas ar kuras palīdzību čības savelt.

Svētdienas kadrs 15.04.2012

Pavisam godīgi fotografēts svētdienā. Tikai fotokamerai bija uznācis tāds pārejas vecums un viņa nu nekādi negribēja bildes datoram atdot. Šovakar kaut kā pierunāju ;

bez vārdiem...

Vecmammas rūtiņu galdautiņš.

Diegu gali savilkti, nobloķēts un jau kalpo.

Sāku tamborēt šīs rūtis, jo skatījos uz Kauni atlikumiem un redzēju ka nekas liels man tur nesanāks. Tāpēc, ka lillā, zilas un zaļas krāsas man ir gammā palikušas, dzeltenas un oranžas mazāk, bet sarkanas nu vispār vairs nav. Un kas tā par varavīksni bez sarkanās krāsas? Ņēmu talkā arī EV krāsas fices, jo nevarēju iedomāt, ko ar viņām citu darīt. Labi vien ka to darīju, jo man izdevās dabūt tieši tik lielu galdautiņu kāds galdiņam der. 

Kaķi viņu iesvētījuši guļot, bet vēl nav sākuši raustīt, tpu, tpu, tpu. Arī bērni vēl nav aizķērušies.

Un tā! Es krāju...

...KINDEROLAS

Tā kā Helai gandrīz vai taisnība!

par to gribēju šeit ierakstīt jo aizvakar vakarā mans bērns Artíga nu tik cītīgi salika dažas virsū Cirka spēlei veidojot riktīgu dzīvnieku (pārsvarā) demonstrāciju. 

Jā, un tad kad biju maza, Kinderolas nebija mums pieejamas. Tad kad paaugos un studēju, tad bija, es biju tik bērnišķīga ;) ka man ļoti patika tas pārsteigums. Un es krāju, bet kautrējos, līdz izmitināju savā studentu istabā dažus koristus no Vācijas un viens bija ļoti sajūsmināts un teica ka arī viņš tās krāj. Re kā man vajadzēja tikai zināt ka ir vēl kāds tāds pieaudzis cilvēks, lai tiktu galā ar savu kompleksu. 

drūzmēšanās

tie kam uz spēles nepietika vietas

Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis un oliņu ir palicis vairāk. Bet man nekad nav bijusi apsēstība ar to un nav licies svarīgi sakrāt visus kādas sērijas priekšmetiņus. IZņEMOT tagadējo pēdējo sēriju kura sastāv no Barbapapām. Mums izdevās iegūt visus Barbapapu famīlijas locekļus!

Barbapapu ģimene, izņemot BarbaStiprinieku un BarbaZoo, kuri uz fotografēšanos neieradās ;)

Tomēr visstulbākā replika ko esmu dzirdējusi Kinderolu krāšanas sakarā ir šī: Oj, kā vienam garšo šokolāde! Atzīšos, dažas šokolādes izmisumu brīžos esmu šo gadu laikā apēdusi, bet visā visumā man tā šokolāde negaršo. Par laimi manam draugam un manam bērnam ir pavisam cita gaume uz saldumiem un tad nu viņiem vienmēr ir jāsadala āriņa, kamēr man prieks par iekšiņu!

To jūs par mani vēl nezinājāt... ;)

Mini mini manu mīklu: 

Tas (tie) ir kaut kas tāds ko es krāju jau diezgan sen. No sākuma es par to kautrējos, vēlāk gan vairs ne. Un nē, es nekrāju ar apsēstību bet ar veselīgu interesi :D :D :D

Kas tas ir?

Svētdienas kadrs 01.04.2012