latvieši maza kašķīga tautiņa

tikko saņēmu komentāru no Kriss, kurš saka: Bet lūdzu, lūdzu, ja tas ir Tavs hobijs, iemācies rakstīt tā nosaukumu - auskari - pareizi.

Apbrīnojama latviešu cilvēku vēlme atrast un izcelt kādu kļūdu vai negatīvo.

Ne vārda par to kas ir labs. Vai arī norādīt ar taktu, ka man vai nu aizmirsies rakstīt latviski, vai arī drukas kļūda.

Jā, es rakstīju ausskari. Uzrakstīju un domāju, nez vai ir pareizi. Bet nepārlaboju uz auskariem. Tagad pateicoties Krissam zinu.
Feini, ka ir tādi cilvēki, kuri lasa manu hobiju blogu un meklē kļūdas.

Būtu vēl feināk, ja meklētu arī šo to labu.

Bet kāds hobijam sakars ar pareizrakstību?

Sirsniņu auskari

Šķirstīju vienu no nesen nopirktajām grāmatām Wire Knits kuru sarakstījusi Heather Kingsley-Heath un acis pielipa pie Love Hearts apraksta. Ņēmu roka adatas un stiepli, lai izmēģinātu vai man kas sanāks. Sāku ar domu taisīt kā atvadu dāvanu draudzenei, bet kad bija gatavi sapratu, ka pati paturēšu sev.

Nu ko lai saka...... man pašai ļoti patīk. Patīk arī saprašana ka šādi var tak uzadīt jebko, ka tik ir izdoma!

Lapiņu auskari

Ravelry noskatīti un pakaļdarināti. Atkal ar metāla stieplīti adīti. Mazliet jāpapūlās lai sanāktu līdzeni un viens ir smukāks nekā otrs, bet nekas, gana labi. Tomēr valkāt pašdarinātas rotas ir pavisam cita sajūta nekā masveida ražotās pirktās.

Iepirktās grāmatas

Dažas dienas atpakaļ pienāca sūtījums ar manis pasūtītajām grāmatām. Visas saistītas ar kādu rokdarbu. Daudz iedvesmas!

Kā atpazīt manas draudzenes?

Pēc rokasprādzēm protams. ;)

Es, kad biju roku ievingrinājusi savu rokassprādzi darinot, sāku adīt savām draudzenēm, jo kā reizi braucu uz Latviju un plānoju satikt daļu no draugiem. Pēc pirmās rokassprādzes kāre turpināt adīt ar stieplīti bija tik liela, ka devos uz Panduro un iepirku teju vai visu pieejamo krāsu stieples. Lai adītu vai tamborētu tās nevar būt pārāk cietas, tāpēc pieejamās 0.3 mm ir ideālas šādiem darbiem. Pērlītes arī mazliet piepirku, dažas jau bija mājās iegādātas ar domu kādreiz pievērsties pērļošanai nopietnāk.
Variācijas adīšanai ar metāla stieplīti ir nebeidzamas un tagad man ir āķis lūpā.

adīti auskari

Vajadzēja rokassprādzei pieskaņotus ausskarus. Te nu ir!

korķu rūķīši

Pārāk daudz dzijas?

Es kopā ar bērnu apmēram nedēļu atpakaļ biju aizbraukusi un Latviju. Strādāt mazliet un apciemot manus vecākus. Draugs un kaķis palika Stokholmā.
Vienu vakaru pa čatu stāstīju Joakimam, ka biju dziju veikalā un kas notika?: nenopirku nevienu fici! ;(

Citēju Jo: labi vien ir, citādi es šodien atveru vienu kumodes atvilkni- tikai dzija, veru otru- tikai dzija, veru trešo- atkal dzija, hmm, sāku domāt vai nav tā kā par daudz?

Es: vai tu skatījies tikai vienā kumodē vai abās?

Jo: vienā.

;) ;) ;)

Adīta rokassprādze

Šis rokdarbs ir mana divkārša debija. Pirmo reizi adīju ar metāla stieplīti un pirmo reizi adīju ar pērlītēm. Izrādās tas ir ļoti vienkārši un gana ātri. Un smukum smuki, pašai protams prieks! Gan metāla stiepli gan pērlītes iepirku Panduro hobiju veikalā.

Fabel dzijas jaciņa bērnam

Reiz ievērtēju citu adītāju projektus portālā Ravelry un man iekrita acīs jaciņa adīta pēc šī modeļa, publicēta Garnstudio mājas lapā. Man šķita ka izmantot divas krāsas kā orģinālā būtu ļoti efektīvi, bet vēl efektīvāk būtu izmantot Fabel tā saucamo zeķu dziju, kura man mājās tieši kā bija. Tad nu sāku adīt šo, otro jaciņu pēc kārtas, bērniņam. Pats pats labākais šajā modelī ir tas, ka ir tikai divas līnijas (zem rokām), kuras pēc tam jāsašuj kopā, viss pārējais ir jau formīgi izadīts! Dzijas krāsas nr. 151 un man izgāja 4 ficītes. Pogas ir no kokos riekstu čaulām, ilgi skatījosun meklēju piemērotākās, līdz atzinu šīs par pašām labakajām, jo viņas nepārņem adījumu, kā tas notika ar dažām košu krāsu plastmasas pogām.

Pati esmu bezgala apmierināta ar jaciņu, nevaru vien acis novērst skatoties uz bērniņu tajā!

Saules Smaida jaciņa bērnam

Nosaukumu jaciņai palienēju no dzijas nosaukuma- Sonrisa. Tieši tāda dzija kā mans bērns- krāsains un priecīgs! Speciāli šim mērķim arī pirku dziju pagajušajā vasarā Rīgā Mustura veikalā.

Vispār jaciņas adīšana sākās ar pārdomām un vainas apziņu. Adot un plānojot vairākus projektus uz priekšu, atskārtu, ka labu laiku arī tuvākajā nākotnē tikai par sevi vien domāju. Bet bērns jau no visām savām iepriekšējām jaciņām/džemperiem izaudzis, bet citi savukārt vēl par lielu vai biezu. Un kā kārtīgai rokdarbniecei man pienāktos arī savu bērnu ieģērbt pasošās drēbēs. ;-)

Nuja, un tad sākās nenormāla nieze pirkstos un mentāla apsēstība adīt un adīt šo jaku. Adīju teju vai dienu un nakti divas dienas un trešajā vairs atlika tikai kopā sašūt un piešūt pogas.

Bet kā iesākts, tā turpinu. Nu jau adu otru jaciņu. Drīz būs gatava un tad arī to parādīšu!

Joakima adītās biksiņas bērnam

Šis gan nav mans roku darbs, bet nevaru nociesties neparādījusi to citiem.

Reiz mans draugs izteica velēšanos, lai es arī spēlētu šahu, jo tad mums būtu daudz kopīgu, interesantu partiju un analizēšanas iespējas. Es savukārt izteicu velēšanos lai viņš adītu, jo tad mums būtu daudz interesantas sarunas par rokdarbiem. Pamazām sākām sadarboties. Es sāku spēlēt šahu un viņš uzadīja šalli savai vecmāmiņai. Pēc šalles sāka adīt šīs bikses bērniņam. Pagāja kāds laiks līdz tās bija pavisam gatavas, bet toties tagad ir tieši laikā. Un ļoti smukas, man jāsaka!

Jauka diena...

...bija vakardiena. No sākuma gājām uz latviešu skoliņu, kur Artígai mācīties dziesmiņas, pantiņus, rotaļas latviski kopā ar citiem latviešu vai puslatviešu bērniņiem, kuri dzīvo Stokholmā. Tur Inta, skolotāja iedeva koka gabaliņu ar magnētiņu, kurš bija jānokrāso mārītei līdzīgs. Re kādu smuku mēs dabūjām gatavu!

Pēc tam lietutiņam līņājot lēnā garā devāmies uz adītāju kafejnīcu. Jeb pareizāk sakot dziju veikalu Marias garn (Marijas dzijas), kura īpašniece (pati Marija) ik pa laikam saviem klientiem uzrīko kafejnīcu: izliek garu galdu, krēslus un visi kuri grib pulciņā padarboties aicināti piesēst un adīt vai tamborēt. Tādā veidā iedvesmot citus, iedvesmoties no citiem, gūt un dot padomus. Nuja un arī nopirkt pa lētu naudiņu kafiju vai tēju un sviestmaizes. Es biju paņēmusi līdzu savu iepriekšējā dienā iesākto adījumu zeķes domino jeb pečvorka tehnikā ieraudzītas šeit, Garnstudio mājas lapā. Sāku adīt kā izaicinājumu, jo nekad nebiju adījusi šajā tehnikā iepriekš. Lai arī mājās man ir Anitras Toomas sastādītais Lauku avīzes pielikums Adīšana priekam, kurā viņa cita starpā māca adīt šajā tehnikā, kā arī no bibliotēkas paņemta grāmata Dominostickning, lättstickat i lappteknik, bet lasot vien man īsti skaidrība neradās. Abi avoti arī nereti saka divas pilnīgi dažādas lietas. Tad nu nolēmu adīt un tad jau redzēs. Tomēr sākot adīt otro rindu iestrēgu- kā labāk darīt? Kā laime, ka nākamajā dienā bija šī adītāju kafejnīca. Kā jau cerēju, bija tur daži domino adījumu guru, kuri zin kā jādara un pamācīja mani. Šeit variet apskatīt lietiskos pierādījumus.

Kādu laiku paadot kopā ar pārējiem adīšanas atkarīgajiem, mans bērns tomēr sagura un mums bija laiks doties prom. Tad nu nākamā pieturas vieta: veģetārais restorāns Seyhmus. Vienkārši izcils ēdiens, kompāniju sastādīt atbrauca draudzene Helena un Joakims. Paēdām un jauki pavadījām laiku! Pilniem vēderiem devāmies mājās.

Vakarā turpināju adīt zeķi, līdz aptvēru ka tā man būs krietni par lielu. Ārā ārdīšana nav mana favorītnodarbe. Sāku lūkoties apkārt kur varētu pielietot iesākto darbu. Skatiens apstājās pie lelles, kuru nonesām no istabaugšas un vēl līdz šai dienai viņai ir tā pašvaki ar drēbēm (labāk gatavoju ko mums pašiem nekā lellei). Iedvesmojoties no Anitras cepures uzadīju tādu lellei.

Bet zeķes? Vēl būs! Turpinājums sekos... ;)

Sniegavīrs maijā?

Šo savādo dabas parādību ieraudzījām šodien pastaigājoties. Nu tiešām dīvaini! Kur te, starp pavasara puķēm tāds ziemas atavisms? Piedevām domājot par to, ka Stokholmā šoziemassezon ziemas klasiskajā izpratnē nemaz nav bijis.

Parunājāmies. Sniegavīrs iečukstēja, ka lai arī kā viņam patiktu ārā saulītē, tomēr labprātāk viņš gribētu ieritināties mūsu saldētavā. Bet lai nebūtu skumji bez pavasara skaistuma, apsolījām viņam katru dienu uz brīdi izrādīt ārā notiekošo.

Andreas šalle

Kādu laiku atpakaļ aprakstīju savu šalli a la boa un solīju parādīt vēl vienu šajā pašā tehnikā tapušu. Šalli radīju vienai jaukai meitenei, Andreai, kura kādu laiku pieskatīja manu bērnu uz pāris stundām trīs reizes nedēļā, kamēr es gāju trennēties karatē.

Šai šallei izmantotātās dzijas: Veslon Malaga 100% poliesteris, krāsa 298C
Pingouin Sedificada no Paramount Fios 70% akrils un 30 % vilna un Pingouin Família 100% akrils.

Pievienoju arī bildi ar rīku, ar kura palīdzību šalles top. Līdzīgs tamborējamai dakšai. Bet kā jau kāds cits viedais pirms manis ir teicis: viss ģeniālais ir vienkāršs.
Vēl viena māsiņa šallēm eksistē, bet to kaut kā nenofotografēju pirms uzdāvināju savai mīļai draudzenei. Ceru ka tu kādreiz to izmanto, Dainīt!

Šūta pelīte Pio

Tajā pašā grāmatiņā, kuru pieminēju šeit un no kuras tapa kaķēns Mio, bija piegrieztne pelītei Pio. Jauka maza mīļa pelīte. Bija kārdinājums tādu pašūt un atdot Mio apēšanai (re kādi tie veģetārieši nejauki ;( ) Izmantoju filca audumu, kuru nopirku hobiju veikalā Panduro un mazliet dzijas astītei un ūsām.

Atkal aktuāls teksts no filmiņas par ūsām: Kam ir visskaistākās ūsas? – Kas par jautājumu, kam? – Pele saka: pelēnam!!!

Lienes un mana papīra plecu lakati

Kad biju izlikusi dažas savu rokdarbu bildes apskatei portālā draugiem.lv, Liene, draudzene no studiju laikiem izteica komplimentu par manu plecu lakatu un minēja ka sev ar tādu gribētu. Nu kāpēc gan ne? Dziju biju iepirkusi vairumā, tieši ar domu, ka arī kāda draudzene kādreiz, kad man labs garastāvoklis varētu tikt pie kādas šalles vai lakata. Abām mums izvelējos citas krāsas. Man vairāk rudens brunās, bet Lienei pavasara pasteļkrāsas. Mums abām lakati nudien piestāv! Vai ne ;) ? Dzija Trawl Paper no Ice Yarns. Man dzeltena-brūna-laškrāsas un Lienei dzeltena-zaļa-zila-oranža. Saturs: 20% papīrs 30% mikrošķiedra, 50% poliesteris. Vienai šallei iziet 2 ficītes. Interesanti, plecu lakati no papīra!

Pēdējā mēneša darbs: krustdūrienu glezniņa- zilonīši

Ieraudzīju reiz tradera.com šīs glezniņas kitu- aprakstu, audumu un diegus. Liku savu likmi un vinnēju. Tad laikam vēl bez konkrēta mērķa vai idejas kam tā tiks darināta un kāpēc. Bet kā par laimi tuvojās mana drauga André disertācijas aizstāvēšanās un es nolēmu viņam to pašūdināt. Kā nekā Doktoru tak var saukt par gudru ;) !!! Lieki netērējot laiku un zinot, ka krustūrieni ir visdarbietilpīgākais rokdarbs (vismaz no tiem, kurus es pārvaldu), metos klāt šūšanai. Plānošanai liela nozīme- vienu zilonīti nedēļā un vēl pāris dienas pa virsu, lai uzšūtu burtiņus, visādi citādi pabeigtu un ierāmētu. Šoreiz arī ar rāmēšanu gāja labāk nekā pagājušoreiz. Man izdevās atrast jau gatavu standartrāmi, kurš derēja. Pirmoreizi gan pilnībā noformēju, līmēju audumu un liku rāmī iekšā, bet nu jāsaka, ka esmu apmierināta ar paveikto. Ceru ka André arī patiks!

Pirmais šūtais kucēns, nē kaķēns Mio

Sākās ar to ka pagājušonedēļ intensīvi apciemoju dažādas bibliotēkas. Cita starpā devos uz savu iemīļoto rokdarbu stūrīti un paņēmu dažas rokdarbu grāmatas. Viena no tām *Sy mjuka djur* jeb *Šuj mīkstus dzīvniekus*, Valdorfa pedagoģijas iespaidots izdevums kuru sarakstījusi Karin Neuschütz. Ļoti jauki dzīvnieciņi ar visām piegrieztnēm. Sagriezām Joakima vecās bikses un šuvām augšā.

Jāatzīstas, ka šūšana galīgi nav mana stiprā puse un nevis tāpēc ka es nevarētu, bet drīzāk nepatīk man un negribas šūt. Pārvarēju sevi un pat ar prieku ķēros klāt. Gribējās kādu smuku kaķīti ar kuru mums spēlēties. Lācīši mums mājās vismaz astoņi, bet kaķīša vēl nebija neviena.

Piegrieztne ir ļoti vienkārša bet efektīva. Ātri sašuvu, piebāzu, uzšuvu degunu, mutīti un actiņas- visu to pa vienu pēcpusdienu. Tagad rīkojam konkursu kā šajā filmiņā par to kam ir visskaistākās ūsas!

Pirmais kucēns, nē mārīte filcēšanas tehnikā.

Ilgi ilgi domāju, līdz saņēmos, nopirku vilniņu, filcēšanas adatas, paliknīti, pamācību un uzreiz jau iemēģināju. Šeit ir rezultāts.

Zilais putniņš

Pavisam nesen Berroco publicēja Zilā putniņa aprakstu. Ilgi nedomāju un ķēros pie adīšanas. Izmantoju Catania dziju no Schachenmayr nomotta, 100% kokvilna, krāsas 0201, 0050 un 0208. Adīju ar 3 mm adatām.

Par spīti visiem pūliņiem putniņš nu nemaz nav līdzīgs tam kurš aprakstā, bet nekas, mīļš tāpat...

Davides binārā šalle

Stāsts interesants: reiz pie datora darbodamies caur Skype uzrakstīja viens cilvēks. Parasti esmu skeptiska, bet vienmēr cenšos dot iespēju- ja nu cilvēks izrādās interesants un ir par ko parunāt? Tā arī gadījās, vārds pa vārdam un škita ka mums ir šis tas kopīgs un ir interesanti parunāt. Davide kopā ar savu draugu taisījās drīz braukt uz Stokholmu un prasīja vai nezinu kādu labu veģetāro restorānu? Aha, domubiedri! Nuja, un tad kad viņi atbrauca, tad vispirms satikāmies restorānā, tad dažas dienas vēlāk uzaicināju viņus pie mums ciemos, mans draugs ar priecīgs, atrada kādu ar ko spēlēt šahu!

Ar laiku man gribējās uztaisīt kaut ko pašas rokām Davide- kā jau dažreiz notiek domājot par draugiem. Atkal ieraudzīju šo rakstu un nolēmu, ka ir īstais, jo Davide ir programmētājs un arī filmas Matrix fans.

Melnā dzija mums mājās glabājās vēl no mana drauga mammas krājumiem, bet zaļo piepirku. Carolina (krāsa 01481) no Marks & Katten. Iesākumā paņēmu vienu fici, jo nevar taču zināt cik dzijas izies. Pēc nedēļas gāju pirkt otru, jo ar vienu pietika tieši līdz vidum. Bet tipiski!!!! Man vajadzīgā krāsa veikalā nebija. Uzzināju ka darbinieki ir pasūtījuši un pēc pāris dienām varu iet pakaļ. Pēc pāries dienām ar vēl nebija, vēl pēc pāris dienām nebija, pat pēc dievām nedēļām nebija. Tad mans draugs gāja garām un dabūja dzirdēt, ka laikam vairs neražos to krāsu un diez vai varēs nopirkt. Tad nu es ātri zvanījos apkārt pa teju visiem Stokholmas dziju veikaliem līdz vienā vietā atradu vienu fici. Tad varēju šalli pabeigt un aizsūtīt manam itāļu draugam, dzīvojošam Šveicē.

Sarkani-melnā volānšalle un tās valkātāja

Pēc pirmo manis adīto volānšaļļu izrādīšanas draugiem.lv saņēmu dažus komentārus. Tai skaitā no savas bijušās skolotājas Valentīnas, kura pus pa jokam pus pa nopietnam prasīja vai varot veikt pasūtījumus. Es tāpat pus pa jokam, pus pa nopietnam atbildēju ka var. Šalles gatavošanas ideja mani tramdīja, aizčāpoju uz dziju veikalu, ievērtēju šo sarkani melno krāsu, tā kā Valentīna bija izteikusi vēlmi valkāt šalli pie melna apģērba. Uzmargoju un aizsūtīju. Palūdzu lai valkātāja nobildējas ar šalli un atļauj man publicēt šajā blogā jeb dienasgrāmatā. Saņēmu vienkārši lieliskas bildes. Jāpiezīmē ka Valentīna ir ļoti darbīgs un gaišs cilvēks, kurš dara visu lai kultūra pašas sētā un visā pagastā būtu ikdiena daudziem jo daudziem cilvēkiem.

Ģimenes projekts: cepures a la oranžā cepure

Tad kad mans draugs atklāja oranžās cepures siltumu un regulāri to ņēma lietošanai, nolēmu pagatavot līdzīgu, lai izvairītos kašķa. Tad kad tā cepure bija gatava, likās nu kā tad atstāsim bērnu bez cepures un tā tapa vēl viena, šoreiz mazāka formāta. Mēs visi šīs visbiežāk valkājam šosezon un nereti saņemam komentārus par saskanīgajām cepurītēm.
Krāsainā dzija Big Verona no Järbo Garn

oranžā cepure un šalle

Kad biju Urugvajā, iepazinu Mary kura adīja šādu šalli kādai paziņai. Man ļoti iepatikās kā tā izskatās un lūdzu lai man ar iemāca kā šalli darināt. Viņa mani aizveda uz dziju veikalu un tur iepirku veselu kaudzi dzijas, tai skaitā šo oranžo 2209 Família ražotājs Pingouin 100 % akrils. Tūlīt arī sāku adīt. Kad šalle bija gatava gribēju ko pieskaņotu likšanai uz galvas un adīju ļoti vienkāršu cepuri. Tad kad cepure jau bija gatava iegāju dziju veikalā (jau atpakaļ Zviedrijā esot) un ieraudzīju šo *skropstu* dziju Happy no Idéna, krāsa 800, kuras oranžums nu ir tieši tāds kā šallei un cepurei. Nolēmu uztaisīt cepurei maliņu ar efektdziju, bet tā kā adīt sāku no apakšas galīgi negribējās visu cepuri ārdīt ārā, līdz ar to skropstu dziju tamborēju virsū horizontālās svītrās. Gala rezultātā cepurei ap ausīm ir savas 3 kārtas (2-as no parastās dzijas un viena no skropstiņdzijas). Arī tas ka pēdējā kārta ir tamborēta rada, ka cepures mala pieguļ cieši klāt un ir ekstra silta. Tātad uz šo apģērba gabalu mūsu mājās ir konkurence. Parasti cepuri velk tas, kurš brauc ar riteni.

Krāsainā jaciņa bērnam

Nu jau pamazām mans bērns augot kā sēne ir izaudzis no visām savām jaciņām un džemperīšiem. Tāpēc ķēros pie jaunas adīšanas. Oranžā (2209) un zaļā dzija Familia, ražotājs Pingouin. Kā arī Big Verona no Järbo garn krāsa 021. Piegrieztni atradu žurnāla Padomju Latvijas Sieviete 1978. gada Nr. 9 pielikumā.

krustdūrienu glezna- kāzu dāvana

Mūsu labi draugi aicināja mūs uz kāzām 2007. gada augustā. Pirms tam protams kā vienmēr rodas jautājums ko dāvināt. Šoreiz negribējās neko tādu bezpersonisku, ko veikalos var nopirkt. Domāju kaut ko pašas rokām izgatavot. Pāris nedēļas pirms kāzām nopirku komplektu krustūrienu izšūšanai- puķi. Sāku šūt un tikai tad apjēdzu cik tas ir ļoti laikietilpīgs process. Uz kāzām protams gāju vēl bez gatavas dāvanas, bet uzrakstīju, ka mana dāvana ir tapšanas stadijā un būs gatava vēlāk. Laiks gāja, šuvu, šuvu, šuvu, šuvu..... Līdz runājos ar savu kolēģi-draudzeni, kura teica: ak puķes! Es ar reiz vienu izšuvu, man pagāja 4 gadi tai gleznai. Nospriedu, ka man ar paies teju vairāki gadi un sāku lūkoties pēc kāda cita, šķietami vienkāršāka, bet smuka raksta. Atradu internetā vienu, nāk no Krievijas dizaineriem. Nolādēju rakstu, bet tur nebija klāt to diegu, kurus parasti var nopirkt (piemēram DMC vai Anchor) numuru. Nācās pašiem likt krāsas kopā. Oriģinālā cilvēku figūrām tika izmantota zilā, bet mēs (es un mans draugs, kuram ir laba krāsu redze izvēlējāmies zaļo krāsu (par cik paši jūtamies zaļi domāšanā un dzīvesveidā) no tiem diegiem, kuri man bija mājās.

Darbs tapa, bija interesanti šūt. Kad bija gatavs gājām uz ierāmēšanas darbnīcu bet atdūrāmies pret ļoti augsto cenu, kuru mums tur uzprasīja. Nospriedām nogaidīt un paštukot kā to darbu varētu rāmī iedabūt. Problēma tā, ka izmērs nestandarta un līdz ar to parastos hobiju veikalos nav iespēja nopirkt jau gatavu rāmi, kuram nekas nebūtu jādara. Kamēr rāmi apdomājām, skatījāmies, skatījāmies uz gleznu un šķita tomēr, ka vismaz divas, trīs krāsas nepas labi iekšā kopējā ainā. Likās, ja jau tādu darbu daru, tad vajadzētu tā kārtīgi. Gājām uz veikalu izmeklēt labāk pasošas krāsas diegus un ārdīju ārā tos kas nebija gana labi. Tad aiz līdzjūtības lai man nebūtu viens un tas pats divas reizes jādara mans draugs gleznu pabeidza. Arī mūsu bērns aktīvi piedalījās gleznas šūšanā, tāpēc parakstījāmies ar JoDA (Joakim, Dace, Artíga).

Kā tad ar rāmi? Uzgājām vēl vienu ieramēšanas veikalu. Tur profesionālis (jauks francūzis) teica, ka vienkārši nav slikti un tas mazliet samazināja to cenu ko nosauca mums sākumā. Bet tad kad bijām nolēmuši iet un rāmēt, ieraudzījām turpat blakus vienu antikvariātu, kur pārdeva gleznas par lētu naudiņu (rāmja vērtību). Atradām tieši tāda izmēra rāmi, kāds mūsu šuvumam pasēja un piedevām smuku. Tad nu nesām francūzim ieramēt.

Un beidzot pagājušajā nedēļas nogalē atdevām draugiem dāvanu. Labāk vēlu nekā nekad....

zaļganais džemperis

Ieraudzīju rakstu žurnāla *Simply Knitting* pielikumā *2008 g. kalendārs* Katram mēnesim pa piegrieztnei. Februārim bija šis raksts. Es lietoju citu dziju, proti Susanna no G-B, 88% Akrils un 12% Poliesteris, krāsa 5. Vienā ficē ir 350 g bet man aizgāja tikai 200 g. Tātad 150 grami gaida kādu citu projektu. Vispār jau man nepatīk adīt ar to pašu dziju lielus darbus, tad nu redzēs kad nākamreiz redzēsiet ko no šīs dzijas. Adīju ar 5 mm adatām.

Par pašu aparakstu: vēl nekur nebiju saskārusies ar tik daudzām kļūdām vienā pašā raksta izklāstā. It kā žurnāls pretendē uz šikā statusu, spriežot pēc apvākojuma un modeļiem, bet bet.....

Pončo

Ideja par pončo radās 2005. gada beigās, kad man bija iespēja pabūt Urugvajā, Dienvidamerikā ciemos pie draugiem. Noskatījos, ka tur pončo ir ļoti izplatīts un iemīļots apģērba gabals un gribēju tur arī kādu nopirkt, bet nesanāca. Tad nu atgriežoties mājās nolēmu darināt pati. Meklēju internetā kādu rakstu un uzdūros šim Garnstudio mājas lapā. Uzreiz man viņš iekrita acīs un iepatikās. Gāju un pirku dziju. Iztērēju tieši tik, cik aprakstā ieteikts. Dzija Highlander no Garnstudio 90% vilna un 10% neilons. Krāsas 1 un 13.
Jāpiebilst, ka šis pončo ir ļoti iemīļots apģērba gabals mūsu mazajā ģimenē. Ja es nepaspēju pirmā viņu paķert aukstās, drēgnās dienās tad tā arī palieku bešā. Jo mans draugs viņu arī labprāt velk, par cik pončo ir ļoti silts un mīlīgs.

Cepure, šalle, dūraiņi

Ieraudzīju šo dziju veikalā un šķita ka tikko uzzsnidzis un vēl nav paspējis nokust sniedziņš. Dzija Iceland no Marks & Kattens 55% vilna, 35% akrils, 10% poliamīds, krāsas ko izmantoju 1799 (sarkanīgā) un 1800 (brūnīgā). Gribējās ar sniedziņa efektu iet pa ielu un sludināt ziemu, kuru reti kad vairs redzam šeit, Stokholmā, pateicoties siltumnīcas efektam. Tā nu darināju cepurīti, šalli un cimdus. Dikti aukstā laikā gan ir tā kā pavēsi ar cepuri, toties šalle gan silda. Arī rokām, izsecināju ka būtu par aukstu vienos pašos Iceland dzijas cimdos (man kam vienmēr rokas salst tikko kā temperatūra ir zem +20 grādiem), tāpēc uzadīju vienu citu pāri no smalkākas dzijas, kuru izmantoju kā iekšējos cimdus šajos dubultajos dūrainīšos.