Šis mākslas darbs man glabājās atvilknē jau no skolas laikiem. Tad kad mums beidzot skolā parādījās skolotāja, kura nemācīja no grāmatas, bet ļāva pašiem izvēlēties pēc gaumes, gribas un ambīcijām ko veidot darbmācības stundās, es izvelējos izšūt šo sedziņu. Rakstu atradu žurnāla Padomju Latvijas Sieviete pielikumā. Gods un slava manai mammai,kura šos pielikumus gadu gaitā ir krājusi. Vēl tagad bieži šķirstu tiem cauri un meklēju jaunas idejas vai vienkārši papriecēju acis.
Īsti labi vairs neatceros cik ilgi un grūti vai viegli gāja šujot, bet zinu ka pabeidzot gandarījums bija liels. Tas ir liels arī vēl tagad, lai arī sedziņa vēl nav kalpojusi nekādiem praktiskiem mērķiem. Laikam pārāk žēl ir nosmērēt.
1 komentārs:
Anonīms
teica...
Skaisti :) Arī es tādu pašu lapiņu un ziedu rakstu izšuvu, tikai ne baltu, net oranžu un arī bija labi :D
Esmu hobija līmeņa rokdarbniece bez ambīcijām būt labākā, orģinālākā, strukturētākā. Adīšana un tamborēšana man dod iekšēju prieku un teju meditatīvu stāvokli kamēr ar to nodarbojos. Un prieks dzīvē ir galvenais, to savos gados esmu sapratusi. ;)
Pie manis nav viegli komentēt (bet par komentāriem ļoti priecāšos) un tas ir tāpēc ka es ļoti respektēju privāto sfēru un baidos no spamiem, vīrusiem un negāciju pilniem anonīmiem komentāriem. Es nekad nepublicēšu komentāros jūsu e-pasta adresi un tas ir mazākais ko es jūsu dēļ varu darīt!
1 komentārs:
Skaisti :) Arī es tādu pašu lapiņu un ziedu rakstu izšuvu, tikai ne baltu, net oranžu un arī bija labi
:D
Ierakstīt komentāru