vieta garajām adāmadatām

Tad, kad senos laikos vēl gāju skolā, vēl bija padomju laiki, vēl tik ļoti nebiju aizrāvusies ar visādām dzijām, adīšanu vai tamborēšanu, mums mājās bija dažas alumīnija adatas džemperiem un vismaz 5 viena izmēra zeķu adatas, kā arī viena tamboradata smalkiem diegiem un viena palielāka tamborēt rupjāku dziju. Bet laiks gāja, lietas mainījās un pēkšņi sapratu, ka gribu tomēr, lai tas adatu izmērs kas katrai dzijai norādīts uz etiķetes ir man mājās. Sāku iepirkt. Sapirku vai katru pieejamo numuru. Bet tā jau ir kā tai sakāmvārdā: kur ir tur rodās. Nomira mana drauga mamma un atstāja mantojumā veselu kaudzi. Tad vēl mana drauga brāļa sievas vecmāmiņa atdeva savas adatas man, jo vairs neredz labi un nespēj adīt. Tā es arī reiz varēju nolasīt teju vai pilnu komplektu un uzdāvināt vēl vienai kaislīgai adītājai Mary (sk. bebīša adīto pončo). Bet tā kā man vienalga vēl ir gana adatu, tad radās problēma viņas savākt. Gribējās vienvietus, gribējās lai ir vairāk vai mazāk orģināli un smuki, kā arī praktiski. Atcerējos studiju laikā man draudzene taisīja šādus līdzīgus penāļus un apdāvināja mūs. Arī mazu kosmētiku tur varēja ielikt.
Tad nu sameklēju pāri palikušu dziju no drauga mammas mantojuma un uztaisīju šo adatuturi.

Apakšai, lai adatas nedurtos ārā izgriezu kartona gabaliņu, ko aptamborēju no abām pusēm un piešuvu






Bet neba nu tagad visas adatas varēja ievietot šeit. Nē, tam nolūkam biju spiesta taisīt vēl vienu rokdarbu: tagad gan adatas pašas ir kartona kārbā, tādā kur liek plakātus vai citus papīrus. Toties apkārt aptamborēju atkal no dziju pārpalikumiem.