piektdiena, 2012. gada 29. jūnijs

Ko nevajag stāstīt nogurušam 6-gadniekam vēlu vakarā...

Vakar caur Postcrossing.com saņēmu kartiņu no Krievijas ar Soču, 2014 gada olimpiādes atribūtiku. Kartiņa tik ļoti raisīja asociācijas un uzjundīja atmiņas, ka vēlu vēlu vakarā, kad Joakim atnāca mājās pēc šaha spēlēšanas un treniņa skriešanā, viņam un Artígai stāstīju kā pārdzīvoju un raudāju kad 1980 gadā, tātad kad man bija 5 gadi, Maskavā norisinājās olimpiskās spēles un noslēguma ceremonijā viņi izlēma palaist gaisā spēļu simbolu- mīlīgo lācīti Mišku. Uzgāju arī youtube video no šī notikuma un pēc tam vēl savas 1,5 stundas mierināju savu raudošo un bēdīgo 6-gadnieku. 
Bērni mūsdienās nav savādāki kā pirms 32 gadiem. 

5 komentāri:

Inese teica...

:))) es arī raudāju par lāčuku - tā man bērnības trauma (pat šobrīd neuzdrošinos noskatīties to video, jo baidos, ka apraudāšos...) un nelīdzēja vecāku stāsti, ka to lāci pēc tam kāds noķer un ka viņam nekas nekaiš...

aggie teica...

atceros šo Lācīti, es arī toreiz raudāju

Vivita teica...

Šīs ir vienas no manām pašām pirmajām un spēcīgākajām bērnības atmiņām. Man bija tikai 4 gadi, bet kā tagad atceros to trako raudāšanu... būs jāsaņemas un jānoskatās vēlāk tas video:)

Ilze teica...

Es neraudāju tikai tāpēc, ka uz olimpiādes laiku man bija nepins gads. Tas ir, es gan jau, ka raudāju, bet citu iemeslu dēļ. Bet arī manu paziņu lokā ir cilvēki, kas, bērni būdami, raudāja Lācīša Miškas gaisā palaišanas brīdī.
Mana meita pa gada vecumu raudāja, skatoties "Zaķīšu pirtiņu" tajā brīdī, kad visi zaķi, suņi, kaķi sakrīt vienā čupā un pēc jezgas aizmūk un mazais zaķītis paliek viens pats mežā. Atceros, ka man arī uz bimbu ir vilcis tajā brīdī. Ir lietas, kas ir perfekti nostrādātas un emociju ziņā nemirstīgas.

dace teica...

Jā, nez vai rīkotāji vispār apzinās cik daudziem bērniem viņi ir psiholoģiskas traumas pagādājuši.