ceturtdiena, 2012. gada 5. jūlijs

Ko nevajag stāstīt 6-gadniekam, 2

Jau kad es augu, manī bija viena sliktā īpašība, kura man ir vēljoprojām- darāmo lietu atlikšana uz rītdienu. Un tā reiz bija situācija: manā istabā, no galda, starp avīzēm, grāmatām, rakstāmpiederumiem, krūzītēm, cepumiņiem un visu ko citu kas tur stāvēja juku jukām, sadzirdēju troksni. Sāku skatīties kas tur tā trokšņo- maza pelīte kura sēž manā bardakā un ēd manus cepumus. ;) Sabijos, izskrēju no istabas, atnesu kaķi, pēc tam ātri ātri visu sakārtoju.

Situāciju un savu slinkumu stāstīju bērnam, domāju, viņa mācīsies no manām kļūdām un darīs visu lai viņai nenāk istabā peles dzīvot. Bet ak vai, mans sešgadnieks sāka raudāt un teica, ka viņa nekad vairs istabu nekārtos, jo viņa arī grib sev peli kā mājdzīvnieku. :D :D

Foto šeit

5 komentāri:

Biene teica...

Vai kā sasmējos...Pie mums līdzīgi, tas, kas iedarbojās uz mani manā bērnībā, tagad nelīdz!

Inga teica...

Uz mani arī neiedarbotos:D Peles bērnībā man šķita jaukākie dzīvnieciņi kādi vien var būt. Pat biju uzņēmusies auklītes lomu kartupeļu dārzā atrastiem pelēniem:))) diemžēl viņi ātri no mājas pazuda nezināmā virzienā... tagad gan nojaušu kur.

Diāna teica...

Cik burvīga bildīte! Mēs arī ar brāli likām uz gultas malām halvu un cepumu drupačas, lai tiktu pie savas pelītes.

Zkss teica...

:D:D
Vajadzēja peles vietā žurku attēlot, lielu, briesmīgu un pelēku...Kaut gan..Tā multene par pavāru-tagad jau laikam visi mošķi mīļi :D

Laine teica...

Mīļi smieklīgi!