Mana varavīksnes krāsas vējdzirnaviņu jaka.

Sākšu ar sūdzēšanos. Kauni dzija, lai arī tik bezgala smuka, tomēr kvalitātē klibo. Par cik tajā ir 6 krāsas ar plūstošām pārejām tad viss ir kārtībā ja vien ražošanas procesā diegs nav pārplīsis vai beidzies un pēc tam siets kopā. Es jau vairākos forumos esmu lasījusi par iespējamajām problēmām, ka pēkšņi ir mezgls un krāsas vairs neplūst smuki kā gribētos. Man sanāca vēl trakāk, ka tajā vietā kur bija mezgls krāsa bija tā pati, bet tālāk pētot sapratu ka viņa iet atpakaļ uz to virzienu no kuras nākusi. Proti, sarkans-oranžs-dzeltens-oranžs-sarkans, tā vietā lai būtu oranžs-dzeltens-zaļš-gaši zils utt. Nu vai nav škrobe? Atradu vienu citu fici, kurai viens gals bija zaļš un turpināju ar to, tomēr tomēr var jau redzēt ka krāsu pāreja ir krasāka un mazliet prieks sabojāts. Lai gan zinu, ka īstenībā tam nav nekādas īstas nozīmes. Jaku adot vēl vairākās vietās atklāju mezglus, bet kaut kā beigās izdevās man to saskaņotu pabeigt. Tāpat kā bērna varavīksnes jaciņas arī manas aprakstu varat atrast šeit: Elann. Galarezultāts pašai man patīk. Ļoti. Gatavojos uz to, ka šis būs viens no maniem iemīļotākajiem apģērba gabaliem.

Tamborēta kleita

Sen, sen atpakaļ, ciemojoties pie mana drauga tagad jau mirušās mammas, skatījos viņas 70-o gadu zviedru adīšanas un tamborēšanas žurnālus. Ļoti man iepatikās tamborēta kleita, kuru tad arī izlēmu pagatavot. Drauga mamma uzsauca man dziju, draugs izvēlējās krāsu paleti un atlika vien tamborēt!

Šajā bildē esmu 5 gadus atpakaļ savas māsīcas meitas izlaidumā.

Kauns man, ka nevalkāju kleitu biežāk.

Džemperis smagā roka fanam

Man ir draugs kurš daudzās jomās ir ļoti atšķirīgs no manis. Viņam patīk smagais roks, viņa dzīvokļa interjers ir pārbagātināts ar galvaskausiem dažādā izpildījumā kuri pilda dažādas funkcijas (sāktu radīt krietni pirms laika, kad viss ar galvaskausiem ir mežonīgi modē) un viņa garderobe sastāv tikai no melna apģērba. Par spīti tam viņam ir ļoti laipna sirds, gudra dzīves uztvere, laba humora sajūta un daudzas citas labas īpašības. Viņš arī bija man blakus pašā tumšākajā manā dzīves posmā palīdzot man saredzēt gaismu tuneļa galā un dodot ticību gaišākai nākotnei.

Tad, kad tuvojās viņa dzimšanas diena devos uz veikalu pirkt dziju džemperim. Zinot, ka melns ir krāsa, kura tiktu novērtēta nopirku 600 gramus Kampes vilnas dzijas, bet ne pašu melnāko, bet gan nākamo krāsu melnajā skalā: pelēcīgi melnu. Lai padarītu džemperi personiskāku, zīmējumu veidoju protams no savas favorītkrāsas! Pašu galvaskausa un čūskas aprakstu sameklēju Ravelry, bet džempera modeli veidoju no 5-ām dažādām piegrieztnēm.

No 600 gramiem pāri palika 300 g., tad nu gāju atpakaļ uz veikalu un samainīju uz krāsām.

Entrelac jaciņa bērnam

Uš, entrelac, beidzot! Reiz jau sāku to plānot un mēģināju adīt. Tiesa no citas dzijas. Būros cauri neskaitāmiem aprakstiem, bet nu nekādi nespēju īsti saprast kas un kā un kurā brīdī jādara. Saucu pēc palīdzības draugiem.lv domu biedru grupā Visādi rokdarbi un Anita M. man laipni uzrakstīja pamācību. It kā škita tad, ka sāku saprast, bet beigās noliku projektu pie malas vēlākiem laikiem, jo uzradās citas idejas.

Vasarai sākoties atskārtu, ka manam bērnam nav īsti nekādas kokvilnīgas jaciņas. Cēlu ārā no saviem krājumiem ekoloģisku kokvilnu Eko Tekla 8/4 (Ateljé Huskruken), kuru biju iepirkusi pirms dažiem gadiem rokdarbu mesā un vēlreiz nolēmu mēģināt entrelac.

Jāsaka, ka pats lielākais dzinulis turpināt un izkost entralac bija tas, ka mana mamma reiz man sāka adīt entrelac džemperi bet pabeidza vesti. :D Visu laiku domāju, ja jau mana mamma varēja, tad man ar jāvar. Jāsaka ka viņai ir daži citi talanti, bet rokdarbi nav gluži aicinājums. Rokdarbu gēns manī visdrīzāk ir no manas vecmāmiņas no tēva puses un manas krustmātes (mammas māsas).

Krāsainā dzija ir ar īsām krāsu pārejām un šajā projektā man tā vislabāk patīk.

Adīšana tāda interesanta lieta. Iemācies labisko un kreilisko valdziņu un liekas: viss, nu tu māki adīt! Bet ar laiku atklājas milzīga pasaule priekšā ar neatklātām tehnikām daudz dažādiem knifiņiem lai visu procesu padarītu vieglāku, skaistāku un baudāmāku.

Vējdzirnaviņu saules cepurīte

Es jau tagad divas vējdzirnaviņu jakas esmu pabeigusi. Vienu bērnam, otru pašai. Līdz ar to uzskatu sevi par baigo speciālisti vējdzirnaviņu aprakstā. Ravelry ieraudzīju cepures aprakstu un ātri izštukoju kā tā būtu jāada. Dziju nopirku antikvariātā. Tieši kā garāmejot uz dziju veikalu ieraudzīju ORANŽS un nevarēju paiet garām. Naudiņa ar salīdzinoši maza par fici. Kad pārdevējs apgalvoja, ka dzija no 60-ajiem, 70-ajiem gadiem, īsti nezināju ko par to domāt. Vai tas ir labi vai slikti? Krāsa ir ļoti labi saglabājusies un tieši kā manā gaumē. ;) Arī adīšanas procesā nekādus trūkumus dzijai nemanīju, skatīsimies tālāk, kā būs cepuri valkājot.
Ak jā, un tie mazie krāsainie dziju dzīpariņi ir bērna ideja cepures izskata uzlabošanai. :D

Burkāniņš, kāpostiņš garausīša gardumiņš

Pabeidzu adīt cepuri bērnam no oranžas kokvilnas dzijas. Dzija mazliet palika pāri. Nu ko, pašai rokas tukšas, bet sēžu friziera skavās, tātad neko citu kā lasīt vai darboties ar rokām nevaru un domāju, kāpēc ne beidzot, pa ilgiem laikiem neuztaisīt kādu rotaļlietu? Sacīts, darīts. Bērns vaicā ko es daru? -Tamborēju burkānu zaķītim, viņam garšo!

Apsēsties uz varavīksnes?

Kam gan to negribētos? Pavasarī apmeklējot kārtējo rokdarbu gadatirgu, nopirku skaistu varavīksnes krāsas Evilla jēldziju. No sākuma domāju ķerties klāt vērpšanai, bet pārdevēja man teica, ka to var adīt arī tāpat i bez visas vērpšanas.
Jaunajā dzīvoklī visu cenšos iekārtot pa savai gaumei un izdomāju šo jēldziju izmantot, lai apģērbtu krēsliņu.
Adīt jā, bet vai tamborēt? Mēģināju. Lēni iet uz priekšu, jo dzijai tendence ātri sadalīties ja vien stiprāk parauj. Tamborēju apli, par 1/3 lielāku nekā krēsla diametrs un pēc tam apkārt vien vairs nepieaudzējot, kamēr dzijas fice izbeidzās. Tad liku mazgāties veļas mašīnā un gaidīju rezultātu. Tiešām, kā cerēju tamborējums saruka par trešdaļu.

Tagad dažreiz sēžu uz varavīksnes!

Pirms un pēc

Apskatieties kāda izskatījās jaciņa kādreiz un kāda tā ir tagad. Kārtējais atgādinājums ka ar adījumiem vajag apieties ļoooooti uzmanīgi un nemazgāt viņus kopā ar citām mantām. Šoreiz pat īsti nesapratām kas nogāja greizi, un kurš īsti no pārējiem apģērba gabaliem, kopā mazgāts atstāja šādas pēdas.

Vējdzirnaviņu kā arī varavīksnes jaciņa bērnam

Jau vairākus gadus atpakaļ ieraugot internetā šo aprakstu biju pārliecināta, ka kādu dienu tādu adīšu. Bet kā jau ar visām citām lietām dzīvē arī šim projektam bija jāsagaida visi iespējamie labvēlīgie apstākļi: sezona, dzija, persona, laiks ko var atlicināt adīšanai utt.
Kad pirmoreiz ieraudzīju dziju Kauni, šķiet ka uzreiz atcerējos par aprakstu. Pagāja diezgan ilgs laiks kamēr dziju iegādājos, jo manos ierastajos dziju veikalos to nepārdod un tad nu beigu beigās nobriedu un atradu to vienā interneta veikalā. Iepirku bagātīgi, jo raugi, arī es gribu ko skaistu no Kauni dzijas un variāciju iespējas ir milzīgas. Par cik tā ir 100% vilna to arī labi var filcēt un viens somas projekts man jau pa galvu maisās.
Tā kā dzija ir smalkāka nekā aprakstā izmantotā, tad es adīju piemērojot bērnam, kas beigās izrādījās kā uzadot jaku, kura domāta pieaugušam cilvēkam.
Ilgu laiku nezināju ko nozīmē pinwheel, līdz apskatījos vārdnīcā un uzzināju ka tas ir tādas vējdzirnaviņas kuras uzliek uz kātiņa un ļauj tajās pūst iekšā vējam. Ļoti populāras bērnu vidū (atceros vēl no savas bērnības).

Varavīksne vispār ir kaut kas maģisks. Un man liels prieks ka HOMO sabiedrība ir izvēlējusies sev šo simbolu. Jo dabīgāku, skaistāku, krāsaināku un variācijām bagātāku krāsu salikumu grūti iedomāties! Vai esiet dzirdējuši šo dziesmu?

Daudz ūdeņu aiztecējis...

...kopš pēdējā ieraksta šajā blogā. Pauze pateicoties krasām pārmaiņām personiskajā dzīvē, kuras vēl joprojām turpinās. Ūdens saduļķojās un vēl nav nosēdies. Tāds ieildzis orkāns plosās.

Lai vai kā tomēr turpinu ar rokdarbiem nodarboties. Nedarīju to kādus pāris mēnešus, jo jutos pārāk slikti, bet pēc tam meditatīvos nolūkos atsāku. Bez pēdējā pusgada veikuma ir man arī vēl tādi iepriekš darināti darbi, kurus vēl neesmu atrādījusi.

Vēlme turpināt blogu protams ir man jau ilgu laiku, bet beidzot tiešām piesēdos un centīšos papildināt to biežāk.

Tā kā esmu pa šo laiku nomainījusi dzīvesvietu, tad iesākumā nodarbojos ar dažādu praktiski lietojamu nieku veidošanu pirmkārt jau vannas istabai. Uztamborēju vienu feinu toaletes papīra turētāju un notamborēju dažādus nieciņus no metāla stieplītēm: tējas svecīšu svečturus, zobu diega un matu gumiju turētāju, kā arī zobu birstīšu turētāju.

Vēl arī adīju metāla puķītes. Projekts puspabeigts, tāpēc parādīšu citreiz.