Džemperis smagā roka fanam

Man ir draugs kurš daudzās jomās ir ļoti atšķirīgs no manis. Viņam patīk smagais roks, viņa dzīvokļa interjers ir pārbagātināts ar galvaskausiem dažādā izpildījumā kuri pilda dažādas funkcijas (sāktu radīt krietni pirms laika, kad viss ar galvaskausiem ir mežonīgi modē) un viņa garderobe sastāv tikai no melna apģērba. Par spīti tam viņam ir ļoti laipna sirds, gudra dzīves uztvere, laba humora sajūta un daudzas citas labas īpašības. Viņš arī bija man blakus pašā tumšākajā manā dzīves posmā palīdzot man saredzēt gaismu tuneļa galā un dodot ticību gaišākai nākotnei.

Tad, kad tuvojās viņa dzimšanas diena devos uz veikalu pirkt dziju džemperim. Zinot, ka melns ir krāsa, kura tiktu novērtēta nopirku 600 gramus Kampes vilnas dzijas, bet ne pašu melnāko, bet gan nākamo krāsu melnajā skalā: pelēcīgi melnu. Lai padarītu džemperi personiskāku, zīmējumu veidoju protams no savas favorītkrāsas! Pašu galvaskausa un čūskas aprakstu sameklēju Ravelry, bet džempera modeli veidoju no 5-ām dažādām piegrieztnēm.

No 600 gramiem pāri palika 300 g., tad nu gāju atpakaļ uz veikalu un samainīju uz krāsām.

Entrelac jaciņa bērnam

Uš, entrelac, beidzot! Reiz jau sāku to plānot un mēģināju adīt. Tiesa no citas dzijas. Būros cauri neskaitāmiem aprakstiem, bet nu nekādi nespēju īsti saprast kas un kā un kurā brīdī jādara. Saucu pēc palīdzības draugiem.lv domu biedru grupā Visādi rokdarbi un Anita M. man laipni uzrakstīja pamācību. It kā škita tad, ka sāku saprast, bet beigās noliku projektu pie malas vēlākiem laikiem, jo uzradās citas idejas.

Vasarai sākoties atskārtu, ka manam bērnam nav īsti nekādas kokvilnīgas jaciņas. Cēlu ārā no saviem krājumiem ekoloģisku kokvilnu Eko Tekla 8/4 (Ateljé Huskruken), kuru biju iepirkusi pirms dažiem gadiem rokdarbu mesā un vēlreiz nolēmu mēģināt entrelac.

Jāsaka, ka pats lielākais dzinulis turpināt un izkost entralac bija tas, ka mana mamma reiz man sāka adīt entrelac džemperi bet pabeidza vesti. :D Visu laiku domāju, ja jau mana mamma varēja, tad man ar jāvar. Jāsaka ka viņai ir daži citi talanti, bet rokdarbi nav gluži aicinājums. Rokdarbu gēns manī visdrīzāk ir no manas vecmāmiņas no tēva puses un manas krustmātes (mammas māsas).

Krāsainā dzija ir ar īsām krāsu pārejām un šajā projektā man tā vislabāk patīk.

Adīšana tāda interesanta lieta. Iemācies labisko un kreilisko valdziņu un liekas: viss, nu tu māki adīt! Bet ar laiku atklājas milzīga pasaule priekšā ar neatklātām tehnikām daudz dažādiem knifiņiem lai visu procesu padarītu vieglāku, skaistāku un baudāmāku.

Vējdzirnaviņu saules cepurīte

Es jau tagad divas vējdzirnaviņu jakas esmu pabeigusi. Vienu bērnam, otru pašai. Līdz ar to uzskatu sevi par baigo speciālisti vējdzirnaviņu aprakstā. Ravelry ieraudzīju cepures aprakstu un ātri izštukoju kā tā būtu jāada. Dziju nopirku antikvariātā. Tieši kā garāmejot uz dziju veikalu ieraudzīju ORANŽS un nevarēju paiet garām. Naudiņa ar salīdzinoši maza par fici. Kad pārdevējs apgalvoja, ka dzija no 60-ajiem, 70-ajiem gadiem, īsti nezināju ko par to domāt. Vai tas ir labi vai slikti? Krāsa ir ļoti labi saglabājusies un tieši kā manā gaumē. ;) Arī adīšanas procesā nekādus trūkumus dzijai nemanīju, skatīsimies tālāk, kā būs cepuri valkājot.
Ak jā, un tie mazie krāsainie dziju dzīpariņi ir bērna ideja cepures izskata uzlabošanai. :D

Burkāniņš, kāpostiņš garausīša gardumiņš

Pabeidzu adīt cepuri bērnam no oranžas kokvilnas dzijas. Dzija mazliet palika pāri. Nu ko, pašai rokas tukšas, bet sēžu friziera skavās, tātad neko citu kā lasīt vai darboties ar rokām nevaru un domāju, kāpēc ne beidzot, pa ilgiem laikiem neuztaisīt kādu rotaļlietu? Sacīts, darīts. Bērns vaicā ko es daru? -Tamborēju burkānu zaķītim, viņam garšo!

Apsēsties uz varavīksnes?

Kam gan to negribētos? Pavasarī apmeklējot kārtējo rokdarbu gadatirgu, nopirku skaistu varavīksnes krāsas Evilla jēldziju. No sākuma domāju ķerties klāt vērpšanai, bet pārdevēja man teica, ka to var adīt arī tāpat i bez visas vērpšanas.
Jaunajā dzīvoklī visu cenšos iekārtot pa savai gaumei un izdomāju šo jēldziju izmantot, lai apģērbtu krēsliņu.
Adīt jā, bet vai tamborēt? Mēģināju. Lēni iet uz priekšu, jo dzijai tendence ātri sadalīties ja vien stiprāk parauj. Tamborēju apli, par 1/3 lielāku nekā krēsla diametrs un pēc tam apkārt vien vairs nepieaudzējot, kamēr dzijas fice izbeidzās. Tad liku mazgāties veļas mašīnā un gaidīju rezultātu. Tiešām, kā cerēju tamborējums saruka par trešdaļu.

Tagad dažreiz sēžu uz varavīksnes!

Pirms un pēc

Apskatieties kāda izskatījās jaciņa kādreiz un kāda tā ir tagad. Kārtējais atgādinājums ka ar adījumiem vajag apieties ļoooooti uzmanīgi un nemazgāt viņus kopā ar citām mantām. Šoreiz pat īsti nesapratām kas nogāja greizi, un kurš īsti no pārējiem apģērba gabaliem, kopā mazgāts atstāja šādas pēdas.

Vējdzirnaviņu kā arī varavīksnes jaciņa bērnam

Jau vairākus gadus atpakaļ ieraugot internetā šo aprakstu biju pārliecināta, ka kādu dienu tādu adīšu. Bet kā jau ar visām citām lietām dzīvē arī šim projektam bija jāsagaida visi iespējamie labvēlīgie apstākļi: sezona, dzija, persona, laiks ko var atlicināt adīšanai utt.
Kad pirmoreiz ieraudzīju dziju Kauni, šķiet ka uzreiz atcerējos par aprakstu. Pagāja diezgan ilgs laiks kamēr dziju iegādājos, jo manos ierastajos dziju veikalos to nepārdod un tad nu beigu beigās nobriedu un atradu to vienā interneta veikalā. Iepirku bagātīgi, jo raugi, arī es gribu ko skaistu no Kauni dzijas un variāciju iespējas ir milzīgas. Par cik tā ir 100% vilna to arī labi var filcēt un viens somas projekts man jau pa galvu maisās.
Tā kā dzija ir smalkāka nekā aprakstā izmantotā, tad es adīju piemērojot bērnam, kas beigās izrādījās kā uzadot jaku, kura domāta pieaugušam cilvēkam.
Ilgu laiku nezināju ko nozīmē pinwheel, līdz apskatījos vārdnīcā un uzzināju ka tas ir tādas vējdzirnaviņas kuras uzliek uz kātiņa un ļauj tajās pūst iekšā vējam. Ļoti populāras bērnu vidū (atceros vēl no savas bērnības).

Varavīksne vispār ir kaut kas maģisks. Un man liels prieks ka HOMO sabiedrība ir izvēlējusies sev šo simbolu. Jo dabīgāku, skaistāku, krāsaināku un variācijām bagātāku krāsu salikumu grūti iedomāties! Vai esiet dzirdējuši šo dziesmu?

Daudz ūdeņu aiztecējis...

...kopš pēdējā ieraksta šajā blogā. Pauze pateicoties krasām pārmaiņām personiskajā dzīvē, kuras vēl joprojām turpinās. Ūdens saduļķojās un vēl nav nosēdies. Tāds ieildzis orkāns plosās.

Lai vai kā tomēr turpinu ar rokdarbiem nodarboties. Nedarīju to kādus pāris mēnešus, jo jutos pārāk slikti, bet pēc tam meditatīvos nolūkos atsāku. Bez pēdējā pusgada veikuma ir man arī vēl tādi iepriekš darināti darbi, kurus vēl neesmu atrādījusi.

Vēlme turpināt blogu protams ir man jau ilgu laiku, bet beidzot tiešām piesēdos un centīšos papildināt to biežāk.

Tā kā esmu pa šo laiku nomainījusi dzīvesvietu, tad iesākumā nodarbojos ar dažādu praktiski lietojamu nieku veidošanu pirmkārt jau vannas istabai. Uztamborēju vienu feinu toaletes papīra turētāju un notamborēju dažādus nieciņus no metāla stieplītēm: tējas svecīšu svečturus, zobu diega un matu gumiju turētāju, kā arī zobu birstīšu turētāju.

Vēl arī adīju metāla puķītes. Projekts puspabeigts, tāpēc parādīšu citreiz.

Sūtījums vecākiem

Skolas laikos, studiju gados un arī mazliet vēlāk, kad pavadīju laiku vecāku mājās teju vai katru nedēļas nogali, vienmēr viņiem pa ziemu adīju zeķes un mammai arī pirkstainos cimdus. Pa visu ziemu daudz pāri nonēsājas lauku darbus apdarot. Tagad kad nabas saite pārgriezta, vairs tā neesmu štancējusi zeķes un cimdus, tā vietā vairāk laika veltot citiem interesantākiem projektiem. Daļu no kuriem redziet šajā blogā. Toties šosezon šķita ka atkal laiks uzadīt kādu pāri vienkāršas zeķes un pirkstainus cimdus. Šis ir sūtījums ko adresēju saviem vecākiem Piebalgas pusē.

Romantiskā tamborētā cepurīte

Lai kā es necenstos būt praktisks cilvēks nekrāt ap sevi tikai skaistas, bet bez praktiskas nozīmes lietas, tomēr šad un tad ļaujos impulsam. Tāpat man gadās nopirkt veikalā ko nevajadzīgu vai kādu dziju, kura, tak ir tik skaista! Vai arī pagatavot ko tādu, ko pēc tam nevalkāju. Arī šo cepurīti. Ļoti smuka, noskatīju viena zviedru septiņdesmito gadu rokdarbu žurnālā un gribēju sev tādu. Bet pēc tam? Nu neesmu es gluži tāda stila cilvēks, arī uz masku ballēm principā neeju. Bet ej nu sazin, varbūt kādreiz pienāks diena, kad viss mainīsies.
P.S. lai arī uz bildes ir mans bērns, cepure labāk der un skaitās mana (pagaidām).

Fabel dzijas plecu lakats

Jocīga lieta tā gaume. Man piemēram ļoti patīk Fabel zeķu dzija, bet nu nepavisam Opal zeķu dzija. Tā nu uzmetu acis šallei, kuras apraksts Garnstudio mājas lapā un iepērkot dziju darināju augšā.

Piens un medus

Tā saucas šī dzija, kura patiesībā ir darīta no piena (30%) un kokvilnas (70%). Ražotājs Viking of Norway. Pirmo reizi par dziju no piena izdzirdēju, kad biju iegājusi veikalā, kurā pārdodas Rowan dzijas. Pēc tam nākamo reizi, kad cilvēks Marija, kurai pieder dziju veikals par to rakstīja savā blogā un vēl piedevām bija noadījusi plaukstu sildītājus. Skatoties uz tiem nevarēju palikt vienaldzīga (sevišķi jau krāsu pārejas dēļ) un kad nākamreiz devos uz adīšanas kafejnīcu (kura bija pārpildīta tā, ka man nebija vietas kur apsēsties), nopirku pāris fices. Tad domāju ko no tās adīt un izvēlējos par labu šallei no knitty.com Argosy.

Viena lieta gan man nav skaidra: kā gatavo dziju no piena?

Apaļadāmais (yoke) džemperis no alpakas

Adot krāsaino cepurīti, man tā patika krāsas, ka nu vienkārši vajadzēja vēl ko tādu dzelteni sarkanu uzadīt. Beigu beigās nonācu pie domas, ka džemperis ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Devos kārtējo reizi garām dziju veikalam un iepirku dziju tā lai pietiktu lielajam projektam. Pašu aprakstu vispirms noskatījos Ravelry dažādos izpildījumos un tad ķēros klāt. Vēl līdz šai dienai nesaprotu, kāpēc es, kam nepatīk adītus gabalus šūt kopā, nebiju vēl nevienu tādu apaļamadāmo uzdarinājusi. Tas tak ir tik vienkārši! Adīt pa apli vien, pārsvarā labiski (iet mazliet ātrāk kā kreiliski) un vēl piedevām sašūt vienīgi 8 valdziņus zem piedurknēm bija vairs ne mocības bet prieks. Tagad mēģināšu vēl kādu šāda stila džemperi kādu reizi nomargot.

Sarkan-dzeltenā cepurīte no alpakas

Pienāca laiks, kad man gribējās volānšallei pieskaņotu cepuri. Pameklēju pa žurnāliem un internetā un manas acis apstājās pie šī apraksta, publicēta www.garnstudio.com Devos uz veikalu piemeklēt dzijas krāsas. Šīs četras Drops Alpaca atzinu par labu esam un piemērotām šallei: 3900, 3620, 2915 un 2924. Sāku adīt pēc apraksta, bet sapratu ka norādītais uzmetamo valdziņu skaits man būs par platu. Samazināju par vienu motīvu. Tālāk adot mēģināju piemērīt uz galvas, bet par cik noraucamie valdziņi sakās jau agri tad nebija man īsti skaidrs kad to noraukšanu sākt. Es jau tā noadīju vairāk centimetrus nekā teikts. Galu galā valkājot nākas atzīt ka cepure man ir par īsu. Līdz ar to dodu to valkāt bērnam.

Salātzaļais divu dažādu dziju džemperis

Džemperis ir jau gandrīz trīs gadus vecs. Tikai maz valkāts. Neatceros vai vispirms bija dzija un tad meklēju aprakstu. Vai adīšanas žurnālā Sandra ieraudzītais raksts un tad gāju pirkt dziju. Lai vai kā, uzkritu uz kokvilnas dzijas salātzaļās krāsas. Efektdziju droši vien piepirku klāt saskaņojot toņus. Adīju kā jau sacīts pēc piegrieztnes (ar citām dzijām gan un šo to citu pamainot). Veidot bija ātri un vienkārši. Kokvilnas dzija: Idena Bambino Bomull, efektdzija: Hjerte garn Flower.

Daudzkrāsainais plecu lakats

Viss sākās ar dziju- Zeugma no Ice Yarns. Ieraudzīju to interneta vairāksolīšanas lapā tradera.com un man vajadzēja ;) Nopirku 2-as fices. Tomēr kad dziju saņēmu tā nebija īsti tāda, kādu biju iedomājusies (grūti saprast no fotogrāfijas vien). Kamols sastāvēja no diviem pavedieniem, viens tā saucamais skropstu dzijas un otrs savādāks (galīgi nevedas aprakstīt ar vārdiem). Bez tam vienā ficē bija tikai aptuveni 29 metri. Tātad no divām man nekas kārtīgs nesanāktu. Tad es izdomāju viltību. Šķetināju vaļā kamolu divējādos pavedienus un lakatu adot mainīju tos strīpās. Līdz ar to ieguvu uz pusi vairāk metrāžas. Arī ar pašu lakatu man ilgi gāja, kamēr atradu adīšanas veidu, kas daudzmaz pas un izceļ dziju. Bet beigu beigās visas pūles attaisnojās un rezultāts man pašai tiešām patīk.

Dakšiņtamborēta šalle

Šī šalle bija mans absolūti pirmais dakšiņtamborētais darbs. Ieinteresēja mani tehnika un pēc vairāku žurnālu un vispasaules tīmekļa lapu izskatīšanas nolēmu ķerties vērsim pie ragiem klāt. Tai pašā laikā bija bail sākt kādu lielu un nopietnu projektu, tāpēc sāku ar šalli. No drauga mammas krājumiem izvilku šo mohēras dziju un sāku dakšināt. Interesanti un ātri. Pie reizes apskatījos kas notiek, ja dara tā vai citādi, iegūstot labu iesācēja pieredzi.

Jaciņa bērnam

Lai arī rakstu blogu nu jau vairāk nekā gadu, vēl neesmu aprakstījusi šo jaciņu. Adīju tad, kad biju vēl stāvoklī. Aprakstu izmatoju no žurnāla Padomju Latvijas Sieviete pielikuma. Lai arī centos adīt pēc visiem mēriem, tomēr ak vai- kapucīte derēja labi ja pāris mēnešus. Nebija man, zīdaini iepriekš nepieredzējušai priekšstata par to kādas bērnam proporcijas un kā tas aug. Toties pati jaciņa kalpoja mazliet vairāk nekā divus gadus. Tagad gan jau nolikta malā pie par mazām palikušajām drēbītēm. Dzija no Sirdar Snuggly Baby Care DK, krāsas SH303, SH213, SH206 un SH215. Ļoti mīksta un patīkama.

Rudens krāsu plecu lakats

Vēl viens darinājums no pagājušā gada iepirktajiem krājumiem. Toreiz nopirku divu krāsu šo dziju Gloria, ko ražo GB Wolle. Pirmo izadīju šallē draudzenei Tīnei. Otro pārveidoju plecu lakatā pašai sev.

Tirkīza krāsas plecu lakats

2007-ā gada šūšanas festivālā nopirku dzijas komplektu kopā ar aprakstu lakatam. Tā nu reiz, kad gribējās kustināt rokas, bet smadzeņu šūnas ne, ķēros klāt adīšanai. Interesanti, ka īsā laikā, es, kas plecu lakatus nelietoja, tagad esmu uzdarinājusi vairākus, kurus piedevām izmantoju.
Visas dzijas no Sandnes Garn: Chili, krāsa 6647, Kitten Mohair, 6407 un Madarin Classic, 6705.

Šūšanas festivāls 2008

Atcerieties, pagājušogad ap šo laiku biju šūšanas gadatirgū, kur iepirku varen daudz dzijas. Šoreiz mēģināju mācīties no pieredzes un pirms iešanas sarakstīju uz lapiņas tās dzijas ko man vajag jau ieplānotiem projektiem, kā arī tās, kuras varu apskatīties un iepirkt ja laba cena vai krāsa. Kā jau pierasts vispirms apgāju apli ievērtējot, pēc tam nākamo pērkot. Daļa no man vajadzīgā nebija vispār. Daļu nopirku par maķenīt lētāku naudiņu nekā veikalā (te gan jāsaka, ka samaksājot ieejas biļeti gadatirgū dzija neatmaksājas). Tad vēl uzmetu acis vairākām smukām dzijām, bet vienalga impulsam nepadevos un nenopirku. Tā nu pavisam manu nedēļas nogales bilanci varat redzēt fotogrāfijās. Bez dzijām vēl nopirku audumus aizkariem (oranžo lina) un plaukta aizsegšanai (varavīksnes krāsas), kā arī dažus maisiņus pērlītes, pāris auskarus un rotaļu zebru bērnam. Varen apmierināta ar sevi jutos sestdienas vakarā. Ne man bija jānes lieli un smagi maisi, ne jābaidās mājās nāk un draugam rādīt pirkumus, ne jādomā par jaunu vietu vai skapi dārgumu glabāšanai!

Oranžais body

Šo apģērba gabalu uzadīju bērnam jau pagājušajā vasarā. Gadījumā, ja vasaras pagadās siltas. Pārāk bieži jau negadījās uzvilkt, bet šad un tad. Labi izskatās kopā ar Joakima adītajām biksiņām. Pirms Pekinas olimpiskajām spēlēm gājām apkārt oranžā, lai solidarizētos ar Tibetu.

Kas notiek, kad pirmo reizi bērnam tiek nopirkts plastalīns...

Jā, tad bērna vecāks ņem un veido ko vien māk.

Sarkanais tamborētais plecu lakats

Šo lakatu jau valkāju pāris gadus. Aprakstu atradu žurnāla Padomju Latvijas Sieviete pielikumā. Dzija saucas Härvan 8/4 un ir 100% kokvilna. Šis bija mans pirmais projekts, kuru darināju publiski un saņēmu daudzu apbrīnu un jautājumus kā es to dabūju gatavu!?;) Vēl arī piebildes, ka nav gan parasts, ka tādi jauni cilvēki kā es adītu vai tamborētu. Gana dumji arī bija tas, ka ar projektu ceļa somā devos uz citu valsti ar lidmašīnu un tā kā tamborada bija no metāla mani aizdomīgi izprašņāja par metāla gabalu somā. Atpakaļceļā gan adatu liku iečekojamajā bagāžā.