Never give up

Lauvas sarkanā kapucīte/cepurīte nostāvēja savas 1,5 nedēļas. Bet tad tās kādu dienu tur vairs nebija :( Meitenes skulptūras kaklarota gan noturējās ilgāk, bet pagājušonedēļ arī tā bija pazudusi. Protams vairs tik apjomīgu darbu negribu vējā laist, bet atstāt lauvu likteņa varā arī vairs nevaru. ;) Uztamborēju viņai kaklarotu ar puķīti. Un tagad seko pats bēdīgākais: piektdien rotu uzinstalējām, bet jau vakar, pirmdien no rīta tās vairs tur nebija. Pēc kapuces pazušanas Artíga sāka teju vai raudāt, es viņu mierināju, teicu nekas, tā tas notiekas, uztaisīsim viņai ko citu. Vakar norīta es atkal mēģināju saņemties un teicu nekas, izdomāsim ko jaunu. Bērns teica, bet varbūt beigsim dzijas bombardēšanu? Es teicu nē, turpināsim labos darbus, lai arī citi tos izposta (paņem vai novāc).

Līdz ar to daudz dažādas filozofiskas domas man šodien pa galvu maisījās. Pirmkārt jau skaidrs ka dzijas grafiti, gluži tāpat kā īstais grafiti nav ielās uz palikšanu. Un tad domāju kā jūtās tie īstie grafiti mākslinieki (un šeit es nedomāju tos kas uzskricelē kaut ko Juris bija šeit stilā jeb Dace+Jānis=…) kuru izteiksmes veids tiek ignorēts un atzīts par kaitniecisku. Jeb kā jūtās tie cilvēki kuri nemitīgi dara ko labu un par to saņem pārmetumus, jeb kuru uzceltais jeb sarūpētais tiek sagrauts. Kur ir tas spēks turpināt darīt iecerēto un kad ir lūzuma punkts lai padotos? Protams katram tas ir savs.

Vēl viena doma par pilsētas kārtību vispār. Kur ir vieta mazajam cilvēkam mūsu sabiedrībā? Mūsu rietumu kultūrās izskatās ka tā ir būt skrūvītei lielajā naudas ražošanas mašinērijā. Tas arī ietver to, ka pilsētā drīkst izrādīties tikai tie, kuriem ir nauda reklāmu veidā uz milzīgiem plakātiem. Un ne jau tāpēc ka viņiem tiešām ir kāda kreatīva, radoša ideja, vai vēlme citus iepriecināt, bet gan tāpēc, lai mums iestāstītu ka bez viņu s..iem nu nekādi nevaram iztikt.