Iepirkšanās trakums

Atzīšos, pēdējā mēneša laikā esmu ļoti norāvusies no ķēdes un gāju iepirkties uz dziju veikaliem 4 reizes. Pirmo reizi nopirku Drops Muskat sirsniņkaķīšiem. Tad atradu mājas lapu ar tamborētiem saldumiem. Gāju pirkt vēl izvēloties piemērotas krāsas. Tad kā sniegs vasaras vidū DROPS izdomāja dzijai uzlikt atlaidi 30% apmērā, sēdēju, čekoju, rēķināju un gāju pirkt vēl. Šoreiz uz savu favorīt veikalu Stickbutiken.

Nopirku ne tikai Muskat bet vēl dažas dzijas un arī katalogus.
Kā bonusu no jaukās pārdevējas mans lielais bērns (pēc tam kad bija izrevidējis visas pogas apskatei) saņēma podziņas, kuras palikušas pa vienai, divām.

Pēc tam uztamborēju mazajam vienu lietu (pagaidām noslēpums, atklāšu nākamajā ierakstā) varavīkšņu krāsās un gāju pirkt vēl...gribu kādu varavīkšņu krāsas pončo vai kaut ko citu tādu skaistu. Bērniem arī mēģināšu šo to pagatavot, lai ir ar ko spēlēties.

Kas attiecas uz amigurumi, atzīšos: ciest nevaru to nodarbi! Jocīgi gan, jo tad kad tamborēju tad sodos, ka kokvilnas dzija ir no tik daudz pavedieniem, ka citreiz daži no viņiem aizķeras un izraustās, ka varbūt vajag lielāku tamboradatu, bet no otras puses rotaļlietām vajag būt gana stingrām lai pildījums nenāktu laukā. Nu bet tad kad uztamborēts, tad liekas: re cik smuki, ko vēl lai tādu uztaisa? Tas apmēram kā domāt ka dzīve laukos ir skaista un ka gulēt pļavā ir romantiski, līdz brīdim kad tu guli, virsū lido mušas, dibenā lien skudras un zāle nejauki kož. Jeb ka jauki ir iet mežā un lasīt sēnes. Līdz brīdim kad mežā uzbrūk vesels mākonis odu, līdzi nav paņēmusies ūdens pudele slāpju veldzēšanai un vēl 4.00 no rīta ir jāsēž un jātīra tās sasodītās tārpainās sēnes.